Biroja Blogs

14.10.2020.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs un Mg. iur. Signe Skutele

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Integrēšanās kultūrā globālisma [1] laikmetā]

Savos darbos Rodžers Skrutons pievērsās globalizācijas jautājumiem, pētot multikulturālisma un migrācijas aspektus. Viņš norādīja, ka globalizācija ir norisinājusies jau kopš reformācijas [2] sākuma, kad «piedzīvojumu meklētāji klejoja pa pasauli, lūkojot atrast tirdzniecības iespējas un dārgumus» [3]. Mūsdienās, viņaprāt, globalizācija tiek saprasta kā laika gaitā iesakņojies Eiropas tiesību princips un šis princips ir līguma brīvības princips. [4] Tas nozīmē personas brīvību veikt darījumus (neattiecinot šo jēdzienu tikai uz finansiāliem jautājumiem) ar citu personu, neatkarīgi no «fiziskā, morālā vai garīgā attāluma starp viņiem», taču šī brīvība iet kopā ar pienākumu, ievērot konkrēto vienošanos. [5] 

Kā pirmo soli globalizācijas virzienā R. Skrutons minēja industrializāciju, kas «ļāva laukstrādniekiem pārvākties uz pilsētām un apmainīt savu darbu pret algu» [6]. Savukārt otrs solis jau bija «imperiālisms, kas ļāva industrijām izmantot ārpakalpojumus saviem darbiem, un piedāvāt savus labumus attāliem svešiniekiem» [7]. 

Runājot par mūsdienām, R. Skrutons norādīja jaunus faktorus, kuru «sekas mēs tikai pamazām sākam saprast» [8]. Pirmkārt, viņš kā šādu faktoru nosauca pagriezienu ekonomiskajā dzīvē jeb «no lokālām uz multinacionālām piegādes līnijām un ražošanas ķēdēm, no labumiem uz pakalpojumiem, no īpašniekiem uz menedžeriem, no iekrāšanas uz aizņemšanos» [9]. Savukārt par otru faktoru viņš uzskatīja «kibertelpu, kuras vērtība ir iespējama, varbūtēja un hipotētiska» [10]. R. Skrutons norādīja uz informācijas tehnoloģiju tīkla pieaugumu, sakot, ka «2006. gadā tikai viena no sešām vērtīgākajām kompānijām Fortune 500 reitingā [11] bija informāciju tehnoloģiju kompānija. 2016. gadā tikai viena nebija šāda kompānija» [12]. Tāpat arī R. Skrutons norādīja, ka globalizācijas daļa ir sociālie mediji, jo «pasaule pēc Twitter un Facebook vairs nav tāda pati, kāda tā bija pirms tiem» [13]. Savukārt jaunieši, saskaņā ar R. Skrutona viedokli, aizvien vairāk uzskata, ka globalizācija nozīmē tieši amerikanizāciju. [14]

Līdz ar to globalizācija un «brīvā tirdzniecība, tiesiskās kārtības eksports, kolonizācija un darba spēka transportēšana [..] ir radījušas savstarpēji atkarīgu valstu un koloniju kopumu, kuras tagad nevar saprast un skatīt atrauti» [15]. Arī mūsdienu vēsturnieki, R. Skrutona ieskatos, drīzāk sekos Fernāna Brodela [16], Filipa Aries [17] un annāļu skolas [18] norādītajam virzienam, pētot ģeogrāfiskos un ģeopolitiskos reģionus, nevis atsevišķas valstis. [19] 

Līdzīgi R. Skrutons norādīja, ka šobrīd pastāv viedoklis, ka «lielās krīzes, kas veidoja moderno Eiropu – reformācija, pēc-reformācijas process, jaunie zinātniskie izpētes veidi, industrializācija, 1789. gada un 1848. gada revolūcijas, divi pasaules kari, Krievijas revolūcija un totalitāro diktatūru izveidošanās tāpat kā zemestrīces pārkāpj nacionālo valstu robežes» jeb ir pārnacionāli jautājumi. [20] Vēl jo vairāk arī «Eiropas integrācijas projekts, kuru pēc Otrā pasaules kara sāka virzīt politiķi un sakauto tautu elites, tika balstīts uz pārliecību, ka tautība un nacionālā pašnoteikšanās ir galvenie cēloņi kariem, kas izpostīja Eiropu» [21]. Proti, «Eiropas Savienība radās no pārliecības, ka Eiropas karus izraisīja nacionāls noskaņojums un ka ir nepieciešama jauna, federāla pārvaldes forma, kas apvienos cilvēkus ap viņu kopīgo interesi par mierīgu līdzāspastāvēšanu» [22]. Viņaprāt, šāds uzskats tika izvirzīts, par piemēru ņemot 18. gs Ameriku. R. Skrutons gan atgādināja, ka «amerikāņu tautai bija kopīga valoda, tiesību sistēma un pionieru [23] gars» [24]. Vēl jo vairāk, viņš norādīja, ka «tomēr mums nevajadzētu aizmirst sekojošo pilsoņu karu un sāpīgos notikumus, kam bija jānotiek pirms amerikāņi sevi identificēja kā vienu tautu suverēnā teritorijā, kas bija viņu kopīgās mājas. Kaut arī amerikāņi, galu galā, panāca patiesu federālo savienību, eiropieši nekad nevarēs sevi šādi identificēt. Viņu tautas viena no otras šķir valoda, likumi, vēsture un sociālās dzīves formas» [25].

Tādējādi «pēckara politikā [..] jūs sastapsieties ar nacionālisma dēmonu, kas atrodas konfliktā ar tīru apgaismības garu. Šī pamatmīta rezultātā Eiropas integrācija tika uztverta viendimensionālā izteiksmē kā arvien pieaugošas vienotības process centralizētā komandstruktūrā. Katram centrālās varas pieaugumam bija jāsaskaņojas ar nacionālās varas samazināšanos» [26]. Papildus tam R. Skrutons norādīja, ka globalizācija nenozīmē tikai sakaru, kontaktu un tirdzniecības paplašināšanos visā pasaulē. «Tas nozīmē sociālās, ekonomiskās, politiskās un juridiskās varas nodošanu globālām organizācijām», kuras nav atbildīgas suverēna priekšā un uz kurām neattiecas teritoriāli tiesību akti, [27] ko šī raksta autori ir ieskicējuši jau iepriekšējās publikācijās. [28]

Šī globalizācijas vīzija, protams, disonēja ar R. Skrutona izpratni, ņemot vērā viņa uzskatus par nacionālām valstīm un patriotismu. [29] Iespējams, ka liela loma šajā jautājumā bija R. Skrutona nacionālajai piederībai. Pat par vienu no Eiropas tēviem dēvētais Ričards Kudenhovs-Kalergi [30], proponējot vienotās Eiropas nācijas identitātes ideju, šaubījās par Lielbritānijas vietu tajā, jo «Anglijas jautajuma gŗūtiba ir ta, ka Irija nenoleedzami eetielpst Eiropas ģeografiskā jēdzeenā, bet no otras puses Britanijas pasaules valsts nekādi nav atzīstama par Eiropas valsti. Turklāt vēl angļu kultura ir svarigs Eiropas kulturas faktors» [31]. Jānorāda, ka R. Kudenhova-Kalergi viedoklis ir bijis citādāks kā R. Skrutona uzskati, jo, atbalstot kultūras un nāciju vienotību Eiropā, R. Kudenhovs-Kalergi arī uzskatīja, ka «tālās nākotnes cilvēks būs jauktenis. Šodienas rases un kastas kritīs par upuri augošajai telpas, laika un aizspriedumu pārvarēšanai. Eirāzijas-negroīdā nākotnes masa būs līdzīga senēģiptiešiem, un tautu daudzveidība tiks aizvietota ar personību daudzveidību» [32].

Lai gan R. Skrutons nebija vienotas Eiropas idejas atbalstītājs, viņš uzskatīja, ka Eiropa un Rietumi kopumā balstās uz līdzīgām vērtībām. Viņš norādīja, ka Rietumu kultūra balstās «sociālajā līgumā» [33]. Proti, ka ikviena persona piekrīt pakļauties zināmiem noteikumiem. [34] Tajā pašā laikā Rietumu civilizācijas pamatos ir pilsonības ideja, kas «it nemaz nav globāla, bet saistīta ar teritoriālo jurisdikciju un nacionālo lojalitāti» [35]. R. Skrutons uzskatīja, ka, tieši «pateicoties Rietumu labklājībai, Rietumu tiesību sistēmām, Rietumu banku formām un Rietumu komunikācijām, cilvēku iniciatīvas tagad tik viegli sniedzas pāri robežām, lai varētu ietekmēt cilvēku dzīvi un iespējas visā pasaulē» [36]. 

Savās grāmatās un publikācijās R. Skrutons aprakstīja Rietumu pievilcību migrantiem. Proti, «miljoniem migrantu meklē kārtību, kas iekļauj sevī drošību un brīvību apmaiņā pret vienprātību» [37]. Tas gan, viņaprāt, nedara cilvēkus laimīgus, jo viņiem sākt kaut kā pietrūkt. «Šī trūkstošā lieta tiek saukta daudzos vārdos: jēga, nozīme, mērķis, ticība, brālība, pakļaušanās. Cilvēkiem nepieciešama brīvība; bet viņiem ir vajadzīgs arī mērķis, kura sasniegšanai viņi no tās var atteikties» [38]. Ar to R. Skrutons norādīja uz jau iepriekšējās publikācijās aprakstītajām kultūras atšķirīgajām iezīmēm. [39]

Masveida migrāciju R. Skrutons dēvēja par «Eiropas Savienības likumdošanas telpā esoš[u] liel[u] ziloni, kuram neviens nepievērš uzmanību» [40]. Viņš uzskatīja, ka masveida migrācija ir pierādījums Eiropas politiskā procesa pārgalvībai. [41]

R. Skrutons izteica kritiku arī saistībā ar pārvietošanās brīvību Eiropas Savienības ietvaros. Viņš uzskatīja, ka tiesības strādāt un apmesties jebkurā Eiropas Savienības valstī ir «noved[ušas] pie masveida migrācijas no bijušajām komunistiskajām valstīm uz Rietumiem» [42], tātad arī no Latvijas, kuru pats R. Skrutons pieminēja savos rakstos. Savukārt, cilvēki, kas izmanto šo pārvietošanās brīvību, viņaprāt, esot «prasmīgākie, uzņēmīgākie, izglītotākie – īsāk sakot, elite, no kuras vistiešāk atkarīga kādas valsts izšķiršanās un identitāte» [43]. Tādējādi problēma, kuru saskatīja R. Skrutons, bija tāda, ka «ļoti drīz tādas valstis kā Latvija, Lietuva, Polija un Rumānija, kuras visas tiešā veidā apdraud kareivīgā Krievija, būs bez apņēmīgas un patstāvīgas līderu šķiras. Bez šaubām, ja tanki sāks ripot, šo valstu emigrējušie iedzīvotāji protestēs. Bet vai viņi atgriezīsies mājās, lai cīnītos pret bezjēdzīgu karu, aiz sevis atstājot savu jauniegūto drošību un labklājību? Šaubos.» [44]

Tomēr visvairāk R. Skrutonu uztrauca tie imigranti, kuri «neiekļaujas eiropiešu dzīvesstilā» [45]. Viņaprāt, «Eiropas politiskā šķira ir dzīvojusi, noliedzot problēmas, kas ir saistībā ar [imigrantu] liel[o] skaitu» [46]. Tādējādi viņš uzskatīja, ka multikulturālisma oficiālā politika bijusi kļūda un Lielbritānijas, kā viņa pārstāvētās valsts, bet pavisam noteikti, viņaprāt, tas būtu attiecināms uz visām Rietumu valstīm, nākotne ir «atkarīga nevis no imigrantu iedrošināšanas dzīvot atsevišķi [savos] kultūras geto [47], bet gan integrējot tos kopīgajā nācijas kultūrā» [48]. Galu galā, viņaprāt, apgaismības un «visa tā, ko tas nozīmēja Rietumu civilizācijai», rezultātā citu civilizāciju pārstāvji un kopienas var tikt integrēti. [49] Proti, R. Skrutons uzskatīja, ka, ievērojot multikulturālisma politiku, nevar «samierināt» imigrantu kopienas ar jauno vidi. [50] Kopumā multikulturālismu R. Skrutons nepieņēma kā «izglītojošu un politisku mērķi». Viņš atzina, ka Rietumi nebija spējīgi pielāgot imigrācijas politiku tieši šim integrācijas mērķim. [51]

Kā piemēru minot tieši musulmaņu imigrantus, R. Skrutons norādīja, ka, ienākot šajā jaunajā un visnotaļ mulsinošajā valstī un tās politiskajā labirintā, viņi atradīs brīvību un labklājību, baudīs labklājības pabalstus, bezmaksas izglītību, bezmaksas medicīniskos pakalpojumus un pat darba iespējas. Tomēr viņi neatradīs «nacionālās piederības veidošanas procesu, kas varētu palīdzēt viņam iekļauties [savas] apkārtnes sabiedrībā» [52]. Tādējādi viņi dzīvos stingrā izolācijā un uzskatīs pasauli, kurā viņi pelna savu iztiku, kā tādu, kurai ir pienākums rūpēties par viņiem. Savukārt aizvien tuvāk viņi koncentrēsies tikai uz savu ģimeni un imigrantu sabiedrību, kurai pieder viņu ģimene. [53]

R. Skrutons uzsvēra tieši šo integrācijas procesu, kad imigranti spēj atzīt un pieņem «jaunajā valstī» pastāvošo kārtību. Līdzīgi, kā ceļojot, R. Skrutons norādīja, ir nepieciešams iepazīt apmeklētās vietas vērtības un tabu [54] tēmas, lai spētu iekļauties jaunajā vidē. [55]

Ar nožēlu R. Skrutons konstatēja, ka tieši pretēji integrācijai, sabiedrībā attiecībā uz migrantiem pastāv pašiem savas nacionālās un politiskās kultūras nomelnošanas ieradums. [56] Tomēr R. Skrutons konstatēja, ka «tagad, kad imigrantu vilnis pēc viļņa meklē labumu no mūsu iegūtajiem aktīviem un brīvībām, tauta pilnībā saprot, ko nozīmē suverenitātes zaudēšana» [57]. Līdz ar to, viņaprāt, Rietumos ir jādara viss iespējamais, lai stiprinātu nacionālu valsti. [58] Tas, viņa ieskatos, nozīmē arī globalizācijas procesa ierobežošanu. [59] 

Taču R. Skrutons neuzskatīja multikulturālismu par absolūti absurdu. Viņš noliedza uzskatu, ka multikulturālisma vārdā ir jānošķir un jāaizmirst mantotās paražas un uzskati, lai «kļūtu par «iekļaujošu» sabiedrību, kurā visi jaunpienācēji jūtas kā mājās, neatkarīgi no [jaunpienācēju] pieliktajām pūlēm adaptēties savā jaunajā apkārtnē» [60]. Vēl jo vairāk R. Skrutons uzskatīja, ka šāda «maigās iekļaušanās aizstāvība» maskē patieso vēlmi izslēgt «veco izslēdzēju» jeb, citiem vārdiem sakot, aicina «atteikties no kultūras mantojuma, kas mūs definē» [61].

Filozofējot par to, «kas mūs definē», R. Skrutons uzdeva jautājumu – «bet kas mēs esam? Un par ko mēs spējam vienoties?» [62] Sev ierasti ironizējot, viņš uz šo jautājumu atbildēja tā: «Mēs visi esam feministi, liberāļi, geju atbrīvošanas advokāti, [..] mēs neticam dievam vai kādai citai mantotai reliģijai, nedz arī vecām idejām un autoritātēm, kārtībai un pašdisciplīnai» [63]. Bez šaubām viņš necentās kārtējo reizi sevi pierādīt kā «homofobu», «seksistu» vai ko citu. Viņš tikai atkārtoti norādīja uz politkorektumu, kam seko «domu policija» un tās īstenotās «raganu medības». Jo «tā kā nav objektīvas patiesības, bet ir tikai mūsu pašu radīta vienprātība, mūsu pozīcijām nevar uzbrukt neviens viedoklis, kas atrodas ārpus tām» [64] jeb kritizēt kādu «vispārpieņemtu pozīciju» nav iespējams.

Visbeidzot R. Skrutons norādīja, ka arī Rietumu kultūra ir multikulturāla, kurā iekļauti elementi, kas «absorbēti senos laikos no visa Vidusjūras baseina un mūsdienās no Eiropas tirgotāju un pētnieku piedzīvojumiem» [65]. Tomēr viņš uzsvēra, ka šī «kaleidoskopiskā [66] kultūra joprojām ir viena [kopēja un vienota], [un] tās pamatā ir neaizskaramu principu kopums. [..] Mūsu kultūra pieļauj daudzveidīgu dzīvesveidu; pieļauj cilvēkiem praktizēt savu reliģiju un ģimenes paradumus, vienlaikus tā ir atklātu darījumu un kopīgas uzticības sabiedrība. Jo tā sabiedrisko sfēru definē juridiski un teritoriāli, nevis apliecinot ticību vai radniecību» [67]. 

Šajā kontekstā R. Skrutons uzdeva jautājumu par to, kas notiek, ja cilvēki, kuru identitāti nosaka šāda ticība vai radniecība, migrē uz vietām, kurās ir Rietumu kultūra? «Aktīvisti saka, ka mums jāatbrīvo vieta viņiem un ka mēs to darām, atsakoties no [savas] telpas, kurā var uzplaukt viņu kultūra» [68]. Tas R. Skrutonam nešķita pareizi un ar atvieglojumu viņš bija konstatējis, ka arī politiķi atzīst, ka tā ir «katastrofas recepte un ka migrantus var uzņemt tikai tad, ja mēs viņus uzņemam arī savā kultūrā, nevis paralēli tai» [69]. Taču «tas nozīmē, ka jāsaka viņiem pieņemt noteikumus, paražas un procedūras, kas var būt svešas viņu vecajam dzīvesveidam. Vai tā ir netaisnība? Es nedomāju, ka tā. Ja imigranti nāk, tas notiek tāpēc, ka viņi vēlas iegūt drošību, brīvību un kārtību. Tāpēc ir [tikai] pamatoti viņiem atgādināt, ka tam ir sava maksa» [70]. Un šī maksa, R. Skrutona ieskatos, ir integrēties sabiedrībā, pieņemot Rietumu vērtības un paražas, likumus un noteikumus. Protams, tas, viņaprāt, nenozīmēja atteikšanos no savas kultūras, bet tas nozīmēja tās neuzspiešanu citiem. 

Līdz ar to nepamatoti būtu R. Skrutona asociēt kā vērstu pret multikulturālismu. Arī diskutējot par multikulturālismu, patiesībā R. Skrutonu interesēja vien tīri konservatīvas vērtības – Rietumu paražas, mantotie noteikumi, kārtības un brīvības aizsardzība. Viņš uzskatīja, ka Rietumu cilvēku saistības vienam pret otru un valsti ir pavērušas ceļu cilvēku uzņemšanai ārpus šīs kopienas, bet ir jābūt nosacījumam, ka šie cilvēki dzīvo saskaņā ar liberālu pilsonības ideālu. [71] Proti, liberālās jurisdikcijas sniegtās priekšrocības ir tās, ko meklē daudzie imigranti, ierodoties Rietumu valstīs, taču viņi nesaprot, ka pastāv arī pienākumi. Tajā pašā laikā daudzus imigrantus arī neapmierina šī «jaunās valstīs» aicinātā lojalitātes forma, kas it kā šiem iebraucējiem šķiet neskaidra, atrauta un attīrīta no «reliģijas siltās kopības [sajūtas]» [72].

Līdz ar to Rietumu sabiedrība ir bijusi atvērta imigrācijai un «pilsonības ideāla izplatīšanai, kas, cerams, ļaus atšķirīgas iezīmes un izcelsmes cilvēkiem dzīvot kopā, atzīstot, ka viņu pienākumu patiesais avots ir nevis tas, kas viņus sadala – rase vai reliģija – bet gan tas, kas viņus vieno – teritorija, valdība, šī brīža kaimiņattiecību kārtība, pilsoniskās sabiedrības institūcijas un likumu darbība» [73]. Kā norādīja R. Skrutons, «dažreiz tas strādā, dažreiz tas nestrādā. Bet tas ir tas, uz ko mums jātiecas. Un ja tas strādā, tad tas ir pateicoties abu pušu centieniem integrēt jaunpienācējus apkārtējā dzīvesveidā, lai kopējā pilsonības kultūra pielāgotos, lai [jaunpienācējus] iekļautu tajā» [74]. 

[1]         Globālisms [no fr. global < globe lode] – 1. kādas valsts ārpolitika, kas pamatojas uz iejaukšanos citu valstu iekšējās lietās, sava gribas uzspiešanu; 2. liels mērogs, vēriens. (piem., problēmas globālisms). Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 269. lpp.

[2]         Reformācija [lat. reformatio pārveidošana, pārkārtošana] – 1. pret feodālismu un katolicismu vērsta reliģiski politiska kustība Rietumeiropā 16. gs., kas cīnījās par pārmaiņām reliģiskajā dzīvē; 2. šaurā nozīmē – protestantisma garā īstenoti pārveidojumi reliģijas jomā. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 691.-692. lpp.

[3]         Scruton R. Where we are. The State of Britain Now. London: Bloomsbury, 2017, p. 95.

[4]         Ibid.

[5]         Ibid.

[6]         Ibid, p. 96.

[7]         Ibid.

[8]         Ibid, p. 97.

[9]         Ibid.

[10]      Ibid.

[11]      Fortune 500 – žurnāla «Fortune» sastādīts un publicēts ikgadējs saraksts, kas ierindo 500 lielākās ASV korporācijas pēc kopējiem ieņēmumiem attiecīgajos fiskālajos gados. Konceptu izveidoja «Fortune» redaktors Edgars Smits (Edgar P. Smith, 1920-1989) un pirmais saraksts tika publicēts 1955. gadā. Sk. Fortune 500. Pieejams: Fortune 500 [aplūkots 2020. gada 8. oktobrī].

[12]      Scruton R. Where we are. The State of Britain Now. London: Bloomsbury, 2017, p. 97.

[13]      Ibid, p. 98.

[14]      Ibid, p. 108.

[15]      Ibid, p. 95.

[16]      Fernāns Brodels (Fernand Braudel, 1902-1985) – franču vēsturnieks, annāļu skolas pārstāvis, sociālo procesu un tautsaimniecības pētnieks.

[17]      Filips Aries (Philippe Aries, 1914-1984) – franču vēsturnieks, pēttījis viduslaikus, ģimenes institūtu, ikdienas sadzīvi un izmaiņas Rietumu kultūrā.

[18]      Annāļu skola (Annales School) – franču izveidots vēstures zinātnes virziens. Tā nosaukums iegūts no 1929. gadā izveidotā žurnāla «Annales d’Histoire Economiqu et Sociale». Annāļu skola koncentrējas nevis uz atsevišķiem notikumiem, bet uz ilgtermiņa sociāliem, ekonomiskiem un kultūras procesiem, kas ir viņu galvenais interešu loks. Tā izmanto starpdisciplināru pieeju un pārsvarā jautājumu skata reģionāli un pārnacionāli. Sk. Bleiere D. Vēstures zinātne. Pieejams: Vēstures zinātne [aplūkots 2020. gada 8. oktobrī]; Annales School. Pieejams: Annales School [aplūkots 2020. gada 8. oktobrī].

[19]      Scruton R. Where we are. The State of Britain Now. London: Bloomsbury, 2017, p. 95.

[20]      Ibid.

[21]      Scruton R. The Need for Nations. Pieejams: The Need for Nations [aplūkots 2020. gada 8. oktobrī].

[22]      Scruton R. Europe Against Europeans. Pieejams: Europe Against Europeans [aplūkots 2020. gada 17. septembrī].

[23]      Pionieris [angļu pioneer celmlauzis; jaunu ideju inciators < fr.] – 1. cilvēks, kas aizsāk ko jaunu; pirmais, kas apgūst neizpētītu nozari; 2. vēst. Ziemeļamerikas kolonists, kas apguva jaunas teritorijas, it īpaši ASV rietumdaļā; 3. vēst. Padomju Savienībā pastāvējušās bērnu komunistiskās organizācijas loceklis. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 620. lpp.

[24]      Scruton R. Europe Against Europeans. Pieejams: Europe Against Europeans [aplūkots 2020. gada 17. septembrī].

[25]      Ibid.

[26]      Scruton R. The Need for Nations. Pieejams: The Need for Nations [aplūkots 2020. gada 8. oktobrī].

[27]      Scruton R. The West and The Rest. Delaware: ISI BOOKS, 2002, p. 86.

[28]      Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Traka pasaule uzbrūk ne tikai smēķētājiem]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Traka pasaule uzbrūk ne tikai smēķētājiem] [aplūkots 2020. gada 8. oktobrī]; Janums J. Pārnacionāla cīņa par noziedzīgu līdekļu aprini – mūsdienu izaicinājums suverenitātei. Pieejams: Pārnacionāla cīņa par noziedzīgu līdekļu aprini – mūsdienu izaicinājums suverenitātei [aplūkots 2020. gada 8. oktobrī].

[29]      Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Kosnervatīvisms-patriotisms; kārtība-brīvība]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Kosnervatīvisms-patriotisms; kārtība-brīvība] [aplūkots 2020. gada 8. oktobrī].

[30]      Ričards Nikolaus Kudenhoves-Kalergi (Richard Nikolaus Eijiro, Count of Coudenhove-Kalergi, 1894-1972) – austriešu-japāņu politiķis, filozofs, rakstnieks. Tiek uzskatīts par Eiropas Savienības tēvu. Izveidojis sabiedrisku organizāciju «Pan-Eiropa», kuras pirmajā kongresā 1926. gadā Vīnē ievēlēts par tās prezidentu. 1950. gadā bija pirmais cilvēks, kas ieguvis Kārļa Lielā balvu, saņēmis arī daudzus citus apbalvojumus, tostarp 1972. gadā Konrāda Adenauera balvu. 1978. gada viņa vārdā izveidots Kudenhova-Kalergi fonds. Fonda mērķis bija veicināt vienotas Eiropas idejas attīstības. 2008. gadā šis fonds tika pārveidots par Eiropas Kudenhova-Kalergi Sabiedrības fondu. Reizi divos gados tiek pasniegta fonda Eiropas balva, kuru saņem vairāki sabiedriski darbinieki un politiķi par nopelniem vienotas Eiropas telpas veicināšanā. Piemēram, 2014. gadā to saņēmis Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers (Jean-Claude Juncker, 1954), 2010. gadā Vācijas Federatīvās Republikas kanclere Angela Merkele (Angela Dorothea Merkel, 1954), 2006. gadā Latvijas Republikas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga (1937), 1992. gadā Amerikas Savienoto Valstu 40. prezidents Ronalds Reigans (Ronald Wilson Reagan, 1911-2004) u.c. 2020. gadā šo balvu saņēma Rumānijas prezidents Klaus Iohannis (Klaus Werner Iohannis, 1959). Sk. European Society Coudenhove Kalergi. Pieejams: European Society Coudenhove Kalergi [aplūkots 2020. gada 11. aprīlī]; Paneuropa. Pieejams: Paneuropa [aplūkots 2020. gada 11. aprīlī]; The 100 Books. Pieejams: The 100 Books [aplūkots 2020. gada 11. aprīlī]; Count Richard Coudenhove-Kalergi and the Council of Europe. Pieejams: Count Richard Coudenhove-Kalergi and the Council of Europe [aplūkots 2020. gada 11. aprīlī]; Куденхове-Калерги Р. Н. Пан-Европа. Москва:Вита Планетаре, 2006. Куденхове-Калерги Р. Н. Аристократия. Лейпциг: Новий дух, 1922.

[31]      Kudenhove-Kalergi R. N. Veenotā Eiropa. Rīga: Latveešu Jaunatnes Saveeniba, 1925, 36. lpp.

[32]      Kudenhovs-Kalergi R. N. Praktiskais ideālisms. Rīga: Domu spēks, [b.g.] 27. pp.

[33]      Scruton R. Forgiveness and Irony. Pieejams: Forgiveness and Irony [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[34]      Ibid.

[35]      Scruton R. The West and The Rest. Delaware: ISI BOOKS, 2002, p. 85.

[36]      Ibid.

[37]      Scruton R. Forgiveness and Irony. Pieejams: Forgiveness and Irony [aplūkots 2020. gada 20. septembrī].

[38]      Ibid.

[39]      Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Mūsdienu islāms – vai tikai labprātīga pakļaušanās] Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Mūsdienu islāms – vai tikai labprātīga pakļaušanās] [aplūkots 2020. gada 8. oktobrī].

[40]      Scruton R. Europe Against Europeans. Pieejams: Europe Against Europeans [aplūkots 2020. gada 17. septembrī].

[41]      Ibid.

[42]      Scruton R. Is Europe Still Defensible From Invasion. Pieejams: Is Europe Still Defensible From Invasion [aplūkots 2020. gada 30. aprīlī].

[43]      Ibid.

[44]      Ibid.

[45]      Scruton R. Roger Scruton on Immigration, Multiculturalism and the Need to Defend the Nation State. Pieejams: Roger Scruton on Immigration, Multiculturalism and the Need to Defend the Nation State [aplūkots 2020. gada 7. oktobrī].

[46]      Ibid.

[47]      Geto – Rietumeiropas vai Centrāleiropas pilsētas daļa, kurā viduslaikos un arī vēlāk nometināja pie noteiktas rases, reliģijas vai profesijas piederīgus iedzīvotājus (gk. ebrejus). Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 266. lpp. Šajā kontekstā lietots kā atsevišķa pilsētas daļa, kurā uzturās noteiktas etniskas grupas pārstāvji.

[48]      Scruton R. Roger Scruton on Immigration, Multiculturalism and the Need to Defend the Nation State. Pieejams: Roger Scruton on Immigration, Multiculturalism and the Need to Defend the Nation State [aplūkots 2020. gada 7. oktobrī].

[49]      Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Continuum, 2014, p. 82.

[50]      Scruton R. The Need for Nations. Pieejams: The Need for Nations [aplūkots 2020. gada 8. oktobrī].

[51]      Scruton R. The West and The Rest. Delaware: ISI BOOKS, 2002, p. 107.

[52]      Ibid, p. 103.-104.

[53]      Ibid, p. 104.

[54]      Tabu [angļu taboo < polinēz. tabu, tapu] – 1. aizliegumu sistēma (gk. pirmatnējām tautām), kas saistīta ar priekšstatiem par pārdabiskiem spēkiem (piem., nedrīkst pieskarties priesteriem, vadoņiem vai citu kategoriju cilvēkiem, dažādiem priekšmetiem vai vietām, ēst noteiktus ēdienus, izrunāt noteiktus vārdus), plašākā nozīmē – stingrs aizliegums; 2. lingv. vārds, vārdu savienojums, ko reliģisku, estētisku, ētisku vai citu iemeslu dēļ nedrīkst lietot. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 833. lpp.

[55]      Scruton R. The West and The Rest. Delaware: ISI BOOKS, 2002, p. 107.

[56]      Ibid.

[57]      Scruton R. Identity, Marriage, Family: Our Core Conservative Values have been Betrayed. Pieejams: Identity, Marriage, Family: Our Core Conservative Values have been Betrayed [aplūkots 2020. gada 8. oktobrī].

[58]      Scruton R. The West and The Rest. Delaware: ISI BOOKS, 2002, p. 107.

[59]      Ibid.

[60]      Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Continuum, 2014, p. 82.

[61]      Ibid.

[62]      Ibid, p. 85.

[63]      Ibid, p. 85.

[64]      Ibid, p. 85.

[65]      Ibid, p. 91.

[66]      Kaleidoskopisks [angļu kaleidoscopic < gr.] – ātri mainīgs, raibs (piem., par notikumiem, iespaidiem). Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 361. lpp.

[67]      Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Continuum, 2014, p. 91.

[68]      Ibid.

[69]      Ibid.

[70]      SIbid, p. 91.-92.

[71]      Ibid, p. 81.

[72]      Ibid

[73]      Ibid, p. 82.

[74]      Ibid.