Biroja Blogs

22.03.2021.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur Signe Skutele

Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna [Ievads Herberta Pakera teorijā]

Tādējādi, kā jau bija minēts, Herberts Pakers savā darbā nodalīja divus iespējamos kriminālprocesa modeļus – Noziedzības kontroles modeli un Pienācīga procesa modeli, aprakstot gan vērtības, uz kurām balstās šie kriminālprocesa modeļi, gan arī dažādu kriminālprocesuālu darbību īstenošanas specifiku. [1] Viņš gan piebilda, ka realitātē jeb praksē tīrs, ekstrēms modelis nemaz nevarētu pastāvēt, tomēr attiecīgās valsts kriminālprocess vienmēr būs orientēts uz kādu no modeļiem vairāk nekā uz otru. Tāpat arī H. Pakers norādīja, ka šos modeļus viņš konstruēja, ņemot vērā ASV tiesību sistēmu laika periodā, kad tapa publikācija, proti, 1960.tajos gados. Raksta autori jau iepriekš vērsa lasītāja uzmanību, ka H. Pakera atainotos modeļus ar tiem piemītošajiem principiem pietiekoši pamatoti var salīdzināt kontinentālās Eiropas tiesību sistēmās pazīstamajiem kriminālprocesuālajiem tipiem (modeļiem).

Savu darbu H. Pakers iesāka ar to, ka ir divi vairāk vai mazāk nodalāmi jautājumu kompleksi, kas ir jāizpēta, lai pietuvotos centrālajam jautājumam par krimināllikuma robežām. [2] Proti, viens no šiem jautājumu kompleksiem attiecas uz to, ko «var saukt par krimināllikuma ideoloģiju», piemēram, jautājumi par kriminālsoda būtību un mērķiem. Savukārt par otru jautājuma kompleksu H. Pakers uzskatīja «krimināllikuma [piemērošanas] procesus». [3]

Par savas publikācijas galveno pētījuma jautājumu viņš uzskatīja to, ka kriminālprocesa formai ir ievērojama nozīme jautājumos par krimināltiesisko sankciju [4] saprātīgu un saturisku izmantošanu. Savukārt kā pētījuma papildu jautājumu viņš definēja to, ka svarīgas kriminālprocesa attīstības tendences, kas tobrīd bija notikušas, krimināltiesisko sankciju izmantošanas novērtēšanu bija padarījušas par īpaši nozīmīgu. [5] Šāda pievēršanās krimināltiesisko sankciju būtībai ir izskaidrojama ar to, ka publikācija bija paredzēta kā pamats apjomīgākam darbam, ko viņš 1968. gadā izdeva kā grāmatu «Krimināltiesisko sankciju robežas» (oriģ. – The Limits of the Criminal Sanction [6]).

Piedāvātais divu modeļu iedalījums, H. Pakera ieskatos, varēja tikt uztverts kā instruments, lai konstruētu rāmi, kas būtu nepieciešams, analizējot kriminālprocesa evolūcijas dinamiskās attīstības tendences. [7]

Savas publikācijas pirmo nodaļu H. Pakers veltīja jautājumam, kāpēc vispār ir nepieciešams veidot šādus modeļus. Viņš norādīja, ka «cilvēkus, kas izdara noziegumus, šķiet, vieno kopīga izpratne par sodu kā nepatīkamu aspektu, no kā vislabāk būtu izvairīties. Viņi parasti rūpējas, lai netiktu pieķerti. Ja viņi tiek aizturēti, viņi parasti noliedz savu vainu un mēģina nesadarboties ar policiju. Ja viņi tiek tiesāti, viņi dara visu iespējamo, lai pretotos notiesāšanai. Pat tad, kad viņi ir notiesāti un nosūtīti uz cietumu, viņu darbības, lai nodrošinātu savu brīvību, nebeidzas. Tā ir cīņa no sākuma līdz beigām» [8]. Un tieši šī cīņa, H. Pakera ieskatos, nereti arī tiek dēvēta par kriminālprocesu. Proti, tas ir «termins, kas apzīmē visu aktivitāšu kopumu, kas darbojas, lai krimināltiesību materiālās normas tiktu atbilstoši piemērotas (vai nepiemērotas) pret personu, par kuru pastāv aizdomas, ka tā izdarījusi noziegumu» [9]. Tāpat arī šo terminu var daļēji, tomēr, kā H. Pakers norādīja, nepilnvērtīgi, attiecināt uz tiesību normām, kas regulē indivīdu aizturēšanu, nozieguma izmeklēšanu un iztiesāšanu. [10] Kā redzams arī šeit problēmas izpratne būtiski neatšķiras vēl no 19. un 20. gadsimta sākuma kontinentālās Eiropas kriminālprocesuālistu atziņām. [11]

Sava darba ievadā H. Pakers norādīja arī uz dažādu institūciju aizvien aktīvākām darbībām, lai attīstītu izpratni par kriminālprocesa norisi, jo īpaši uzsverot ASV Augstākās tiesas pieņemtos nolēmumus. Tādējādi viņš uzskatīja, ka «mēs saskaramies ar interesantu paradoksu: jo vairāk mēs uzzinām par kriminālprocesa esību, jo vairāk mums tiek doti norādījumi par tā jābūtību, jo lielāks kļūst robs starp esību un jābūtību» [12].

Proti, «mēs uzzinām, ka ļoti maz cilvēku kriminālprocesos saņem atbilstošu juridisko pārstāvību, [taču] mums vienlaikus tiek teikts, ka Konstitūcija pieprasa cilvēkiem nodrošināt kriminālprocesā atbilstošu juridisko pārstāvību. [13] Mēs uzzinām, ka piespiešana tiek izmantota, lai iegūtu atzīšanos no aizdomās turamajiem, [taču] mums pēc tam saka, ka atzīšanās, kas izdarīta piespiešanas rezultātā, nav atļauta. [14] Mēs atklājam, ka policija, iegūstot pierādījumus, bieži izmanto metodes, kas pārkāpj privātuma normas, [..] [taču] mums saka, ka šādi iegūti pierādījumi ir jāizslēdz no kriminālprocesa. [15] » [16]

Tomēr H. Pakers konstatēja, ka šie jaunizveidotie priekšraksti par to, kā jānorisinās kriminālprocesam, automātiski nekļūst par daļu no «oficiālās uzvedības modeļiem kriminālprocesā» [17]. Vēl jo vairāk esība un jābūtība arvien nespēj savstarpēji kooperēties un līdzāspastāvēt, līdz ar to parādās šaubas par to, kādu kriminālprocesu mēs vēlamies piekopt. [18] Grūti šajā ziņā nepiekrist H. Pakeram, vērojot tamlīdzīgus konceptuālus strīdus juridiskās literatūras un periodikas avotos Latvijā un salīdzinot tos ar praktisko rezultātu grozījumos likumā, kuri nereti ir diametrāli pretēji jābūtības formā augstāko instanču tiesu un zinātnieku secinājumiem. Citiem vārdiem sakot, ir pilnīgi skaidrs, ka ir nošķiramas divas jābūtības, ko pauž no vienas puses pienācīgā procesa modeļa piekritēji, bet no otras puses noziedzības kontroles modeļa piekritēji. Ievērojot arī H.Pakera iepriekš teikto par pienācīgā procesa modeli, vēlētāju vidū gandrīz droši var prognozēt, ka noziedzības kontroles modelis varētu būt nodrošinājis ilgu pastāvēšanas mūžu.

Vēl jo vairāk H. Pakers norādīja, ka «tāds kriminālprocesa veids, kāds mums ir, [vienlaicīgi] ir svarīgs faktors tam [deviantas] uzvedības saturam, kas racionāli būtu jāparedz krimināllikumā» [19]. Saprotams, ka primārs ir deviantas uzvedības jautājums, proti, no sākuma likumdevējs izlemj, ko tas vēlas panākt, izmantojot kriminālprocesu, un tikai tad izlemj, kāda veida process būtu vislabākais, lai tiktu galā ar konkrēta veida deviantām darbībām. [20] Tajā pašā laikā H. Pakers norādīja, ka šāds algoritms tā īsti nekad nav strādājis, jo parasti likumdevējs ir strādājis ar jau «iedotu» kriminālprocesu, tieši tādā pašā mērā, kā ar krimināllikumu.

Tomēr pretēji vispārpieņemtajiem uzskatiem, H. Pakers apgalvoja, ka tieši kriminālprocesa forma ietekmē krimināllikuma būtību, turklāt, galvenokārt, divos veidos.

Pirmkārt, likumdevējam vienmēr pirms noziegumu katalogam pievienot jaunu aizliegtas uzvedības saturu, tādējādi uzliekot papildu slogu izmeklēšanas un iztiesāšanas procedūrai, ir nepiecieciešams apzināties, vai būs viegli vai grūti šim nolūkam izmantot spēkā esošo kriminālprocesu. Citiem vārdiem sakot, jo «ātrāks» ir process, jo labāk tas «var tikt galā» ar lielāku devianto personu skaitu. Un pretēji, jo process ir smagnējāks, jo mazāk lietu tas var «apstrādāt», izmantojot noteiktu skaitu ar amatpersonām – policistiem, prokuroriem, advokātiem, tiesnešiem utt. [21]

Otrkārt, viņa ieskatā, vienmēr pastāv saikne starp procesu raksturojošām funkcijām un tiem deviantas uzvedības veidiem, ar kuriem konkrētais kriminālprocess var efektīvi tikt galā.

Kā piemēru H. Pakers minēja noziegumus bez upuriem (oriģ. – victimless crimes). Kā viņš to bija skaidrojis, tie ir «nodarījumi, kas nevienam nerada aizskāruma sajūtu», kas pretējā gadījumā vienmēr mudina par nodarījumu paziņot amatpersonām. [22] Tādējādi, jau tā saskaroties ar grūtībām identificēt un aizturēt personu, kad ir zināms, ka tā ir izdarījusi noziegumu, papildus vēl ir konstatējamas grūtības arī atklāt, ka noziegums vispār tiek veikts. «Šajā ziņā noziegums bez upura kriminālprocesā vienmēr rada lielākas problēmas nekā noziegumi, kuros cietušais ir nosakāms. Bet šo problēmu var samazināt līdz minimumam, ja kriminālprocesa [veicēju] rīcībā ir līdzekļi, kas paredzēti, lai palielinātu varbūtību, ka kļūs zināms par šādu nodarījumu izdarīšanu. [..] Ja policija var aizturēt un pārmeklēt aizdomās turēto bez pierādījumiem, ka viņš ir izdarījis pārkāpumu, ja ir atļauta noklausīšanās un cita veida elektroniskā novērošana, kļūst vieglāk atklāt šāda veida pārkāpumu izdarīšanu. Bet, ja šie pasākumi ir aizliegti un ja [šādi] aizliegumi tiek ievēroti praksē, [nepārprotami, izmeklēt lietu] kļūst grūtāk, un, galu galā, var pienākt brīdis, kad kriminālprocedūras spēja tikt galā ar [šādiem noziegumiem] kļūst tik aktuāla, ka konstatējams, ka [kriminālprocesuālo darbību] veikšana ir [lemta] neveiksmei» [23].

Tādējādi savu modeļu konstruēšanu H. Pakers pamatoja ar nepieciešamību saprast nākotnes prognozes, iegūstot priekšstatu par aktuālajām izmaiņām kriminālprocesuālajā sistēmā un to iespējamo virzību.

«Viens veids, kā veikt šāda veida darbu, ir abstrahēšanās no realitātes [jeb] modeļu veidošana. Savā ziņā to padarītu kriminālprocesa norises noteicošo [tiesību aktu] jeb konstitūcijas un likumu noteikumu pārbaude. Tas faktiski ir veids, kā [līdz šim] tradicionāli noritējusi tiesību sistēmas analīze. [.. Taču k]riminālprocesa veids, kāds mums ir, ir atkarīgs no noteiktām vērtību izvēlēm, kuras tieši vai netieši atspoguļojas tā ierastajā darbībā. Modelis, kāds mums ir vajadzīgs, ir tāds, kas ļauj mums skaidri atpazīt vērtību izvēli, kuras ir kriminālprocesa detaļu pamatā. Vārdu sakot, mums ir nepieciešams normatīvs modelis vai drīzāk divi modeļi, lai mēs varētu uztvert normatīvo antinomiju [24], kas dziļi iesakņojusies krimināltiesībās» [25]. Autoru ieskatā, šeit ir grūti nesaskatīt arī tradicionālo antinomiju starp akuzācijas (sacīkstes) un inkvizīcijas (izmeklēšanas) modeļiem kontinentālajā Eiropā.

H. Pakers pamatoti aicināja šos modeļus nestigmatizēt kā «labo» un «slikto». Viņš uzskatīja, ka tie abi ir vienīgi mēģinājums abstrahēt divas atsevišķas vērtību sistēmas, kas savā starpā konkurē vai var konkurēt kriminālprocesa ietvaros. Nevienu no šiem modeļiem H. Pakers arī neuzskatīja par atbilstošu realitātei vai pretēju tai. «Abi modeļi ir ērts veids, kā runāt par tādām procesuālajām darbībām, kuras dienu-no-dienas ietver pastāvīgu pielāgošanos virknei starp divām vērtību sistēmām konkurējošām prasībām un kurām normatīvā nākotne ir saistīta ar virkni lielāku vai mazāku mērogu lēmumiem un savstarpēji izslēdzošām pretenzijām» [26].

Līdzīgi kā Napoleona Bonaparta [27] kodifikācijas ietvaros pieņemtais Kriminālprocesa kodeks (oriģ. – Code d’instruction criminelle) [28] bija kā kompromisa variants dilemmai, kas radās pēc Lielās Franču revolūcijas [29], – kā nodrošināt franču revolūcijas ietvaros nostiprinātās vērtības ar franču inkvizīcijas modeļa tradīcijām. [30]

H. Pakera ieskatos, laikā, kad viņš rakstīja savu publikāciju, kriminālprocess savās praktiskajās izpausmēs bija tuvāks noziedzības kontroles modelim, taču aizvien vairāk tas tika virzīts atbilstoši pienācīgā procesa modelim. [31] Tas atbilda arī tendencēm, kādas notika Eiropā. [32] Lai precīzāk aprakstītu un analizētu abus modeļus, H. Pakers arī izdalīja trīs, viņaprāt, galvenos kriminālprocesa posmus un stadijas. [33]

Par pirmo posmu H. Pakers uzskatīja periodu no aresta (ASV tiesību sistēmas izpratnes iestvaros) jeb aizturēšanas [34] līdz apsūdzības izvirzīšanai [35] (ASV tiesību sistēmas ietvaros). Savukārt šajā pirmajā posmā H. Pakers nodalīja divas situācijas, proti, 1) aizturēšana, lai veiktu izmeklēšanu; un 2) aizturēšana un pratināšana pēc «likumīga» aresta, kas ilustrē abu viņa izveidoto modeļu kontrastējošos aspektus. [36]

Otrais posms, H. Pakers ieskatos, bija periods no lēmuma pieņemšanas apsūdzēt aizdomās turēto personu līdz vainas noteikšanai. Šajā posmā H. Pakers nodalīja 1) pirmstiesas apcietinājumu un 2) vainas atzīšanu. [37]

Savukārt kā trešo posmu H. Pakers norādīja periodu, kura laikā tiek pārskatītas un labotas iepriekšējos posmos radušās kļūdas. Tajā viņš izdalīja: 1) apelāciju [38]; 2) tiesisko situāciju pārbaudes un sprieduma korekcijas, kas saistītas ar vienlīdzīgu pieeju tiesām, īpašām krimināltiesību problēmām federālajā sistēmā, un atpakaļejoša spēka piemērošanu mainītām normas krimināllietās [39]. [40]

H. Pakera ieskatos, līdzīgi var aplūkot arī citus dažādu kriminālprocesa stadiju institūtus, kuros abu modeļu antinomija parādās vairāk vai mazāk līdzīgā formā. [41]

Savukārt, lai pievērstos abos modeļos ietverto vērtību analīzei un atšķirībām konkrētajās situācijās, H. Pakers vispirms konstruēja pamatpremises, kuras saistītas ar kriminālprocesa vispārējo organizāciju.

Par pirmo pamatpremisu H. Pakers uzskatīja pieņēmumu, ka rīcība, kuru var uzskatīt par krimināli sodāmu, ir aplūkojama atsevišķi un tādēļ ir nošķirama no noziedznieka identificēšanas un atrašanas procesa, proti, krimināltiesības ir nošķiramas no kriminālprocesa. Jāsecina, ka tas pilnībā atbilst arī kontinentālās Eiropas tiesību doktrīnas izpratnei. Tādējādi noziedzīgas rīcības definīcija, H. Pakera ieskatos, lai gan ir svarīgs kriminālpolitisks jautājums, tomēr tam ir jābūt nošķirtam no procesa organizēšanas kārtības. [42] Ar šo pamatpremisu H. Pakers saistīja arī citu pieņēmumu, ka, «ja likumdevējs ir nolēmis, ka noteikta rīcība jāuzskata par noziedzīgu, [tad] tiek sagaidīts, ka kriminālprocesuālo lēmumu pieņēmēji visos līmeņos to pieļaus kā priekšnoteikumu [savai] rīcībai» [43]. Izejot no pretējā, viņš secināja, ka rīcība, kas nav aizliegta kā noziedzīga, nedrīkst tikt izskatīta kriminālprocesa ietvaros, kas pamatojas ex post facto [44] principā. Proti, kriminālprocess tiek īstenots, vienīgi konstatējot iespējamo noziedzīgo nodarījumu.

Kā nākamo pamatpremisi H. Pakers norādīja to, ka pastāv ierobežotas rīcības pilnvaras attiecībā pret personas, kas tiek turēta aizdomās par nozieguma izdarīšanu, izmeklēšanu un aizturēšanu. Ar to H. Pakers konstatēja vispārēju prezumpciju, ka «attiecībā uz tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku rīcību ir jāveic zināma pārbaude un kontrole, lai indivīda drošība un privātums netiktu aizskarts nepamatoti» [45].

Visbeidzot, H. Pakers norādīja uz vairāku pamatpremisu kompleksu, kas «ietvertas [tādos] terminos kā ««sacīkstes sistēma», «pienācīgas procedūras process» [un] «tiesības un iespēja tikt uzklausītam» un tamlīdzīgi» [46]. Par kopīgo principu šajā pamatpremisu kompleksā ir uzskatāms tas, ka iespējamais noziedznieks nav objekts, pret kuru jārīkojas par katru cenu, bet gan neatkarīgs procesa dalībnieks, kuram ir iespējas, ja viņš to vēlas, pierādīt neatkarīgām uz to pilnvarotām personām (tiesai vai zvērinātajiem), ka viņš ir vainīgs vai nevainīgs izvirzītajās apsūdzībās. Proti, apsūdzētais var ieņemt aktīvu lomu procesa laikā, tādējādi «process var kļūt par sacīksti starp, ja [arī] ne vienlīdzīgiem, tad [tomēr] vismaz neatkarīgiem dalībniekiem» [47].

[1]         Packer H. Two Models of the Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 133, No. 1, November, 1964.

[2]         Packer H. Two Models of the Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 133, No. 1, November, 1964, p. 1.

[3]         Ibid.

[4]         Autori atgādina, ka terminu «criminal sanction» H. Pakers izmanto, runājot gan par kriminālsodiem, gan arī par procesuāliem piespiedu līdzekļiem. Tādēļ autori izmantos terminu «krimināltiesiskās sankcijas».

[5]         Packer H. Two Models of the Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 133, No. 1, November, 1964., p. 1.-2.

[6]         Packer H. L. The Limits of the Criminal Sanction. Stanford: Stanford University Press, 1968.

[7]         Packer H. Two Models of the Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 133, No. 1, November, 1964., p. 2.

[8]         Ibid.

[9]         Ibid.

[10]      Ibid.

[11]      Sal. Šulcs L. Kriminalprocess. Rokraksta vietā. [B.v.]: [B.i.], 1940, 3. lpp.

Глазер Ю. Руководство по уголовному процессу. Томъ 1. Санктпетербург: Типография правительствующаго сената, 1884, c. 23.-40.

[12]      Packer H. Two Models of the Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 133, No. 1, November, 1964., p. 3.

[13]      H. Pakers atsaucē norādīja lietu Gideon v. Wainwright.

Gideon v. Wainwright. 372. U.S. 335. (1963).

Sk. arī Facts and Case Summary – Gideon v. Wainwright. Pieejams: Gideon v. Wainwright [aplūkots 2021. gada 24. janvārī].

[14]      H.Pakers atsaucē norādīja lietas Haynes v. Washington un Escobedo v. Illinois.

Haynes v. Washington, 373 U.S. 503 (1963).

Sk. arī Haynes v. Washington. Pieejams: Haynes v. Washington [aplūkots 2021. gada 25. janvārī];

Escobedo v. Illinois, 378 U.S. 478 (1964);

Sk. arī Escobedo v. Illinois. Pieejams: Escobedo v. Illinois [aplūkots 2021. gada 25. janvārī].

[15]      H. Pakers norādīja Mapp v. Ohio.

Mapp v. Ohio. 367. U.S. 643 (1961).

Sk. arī Mapp v. Ohio Podcast. Pieejams: Mapp v. Ohio Podcast [aplūkots 2021. gada 24. janvārī].

[16]      Packer H. Two Models of the Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 133, No. 1, November, 1964., p. 3.

[17]      Ibid.

[18]      Ibid.

[19]      Ibid.

[20]      Ibid.

[21]      Ibid, p. 3.-4.

[22]      Ibid, p. 4.

[23]      Ibid.

[24]      Antinomija [latīņu val. antinomia < grieķu val. antinomia, tulkojumā pretruna likumā] – 1. filozof. Salikts slēdziens, kas šķietami pierāda, ka divi savstarpēji pretrunīgi spriedumi izriet viens no otra vai no kāda trešā sprieduma; 2. divu loģiski pamatotu spriedumu pretrunīgums (antinomiskums).

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 61. lpp.

[25]      Packer H. Two Models of the Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 133, No. 1, November, 1964., p. 5.

[26]      Ibid, p. 5.-6.

[27]      Napoleons Bonaparts (Napoléon Bonaparte; īstajā vārdā Napoleons di Buonaparte (Napoleone di Buonaparte), 1769−1821) – Francijas militārais un politiskais līderis, Francijas imperators no 1804. gada līdz 1915. gadam.

[28]      Code d’instruction criminelle. [1808. red.]

Pieejams: Code d’instruction criminelle [aplūkots 2021. gada 11. martā].

[29]      Lielā Franču revolūcija – no 1789. gada līdz 1799. gadam noticis revolucionāru notikumu periods Francijas vēsturē, kura laikā tika gāzta absolūtā monarhija, radikāli ierobežoti aristokrāti, Romas Katoļu baznīca un pieņemta Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija. Pēc tās tika nodibināta Francijas Pirmā republika. 1790. gadā E. Bērks publicēja politisku pamfletu «Pārdomas par Franču revolūciju» (oriģ. − «Reflections on the Revolution in France»), kurā nosodīja pārlieku lielo agresiju un kārtības nojaukšanu.

Sk. Burke E. Reflections on the Revolution in France. [B.v.]: Courier Corporation, 2012.

Sk. French Revolution. Pieejams: French Revolution [aplūkots 2020. gada 24. septembrī];

French Revolution. Pieejams: French Revolution [aplūkots 2020. gada 24. septembrī].

[30]      Курс уголовного процесса. 2017, c. 137.

Rusanovs E. Rietumeiropas vēsturiskās kriminālprocesa doktrīnas evolūcijas nekonsekvences un problēmas mūsdienu Latvijā. Grām.: Satversmē nostiprināto vērtību aizsardzība: dažādu tiesību nozaru perspektīva Latvijas Universitātes 77. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019., 392. lpp.

[31]      Packer H. Two Models of the Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 133, No. 1, November, 1964., p. 23.

[32]      Piemēram, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, kas pieņemta 1950. gada 4. novembrī.

Sal. Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Latvijas Vēstnesis, 1997. gada 13. jūnijs, Nr. 143./144.

[33]      Packer H. Two Models of the Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 133, No. 1, November, 1964., p. 23.

[34]       Sal. Aizturēšana Latvijas Kriminālprocesa likuma 263.-268. panta izpratnē.

Sk. Kriminālprocesa likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 74, 2005. gada 11. maijs.

[35]      Sal. Visas kriminālprocesa procedūras, kas saistītas ar darbībām pēc aizturēšanas, ieskaitot lēmumu par atzīšanu aizdomās turēto (Latvijas Kriminālprocesa likuma 398.1 pants) izsniegšanu un nogādāšanu pie izmeklēšanas tiesneša apcietinājuma piemērošanai.

Sk. Kriminālprocesa likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 74, 2005. gada 11. maijs.

[36]      Packer H. Two Models of the Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 133, No. 1, November, 1964., p. 23. Sk. arī p. 24.-38.

[37]      Ibid, p. 23. Sk. arī p. 38.-51.

[38]      Sal. Tiesvedību apelācijas un kasācijas kārtībā Latvijas Kriminālprocesa likuma 53. un 54. nodaļas ietvaros.

Sk. Kriminālprocesa likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 74, 2005. gada 11. maijs.

[39]      Sal. Jautājumi, kas aplūkoti Latvijas Kriminālprocesa likuma 12. un 13. sadaļā.

Sk. Kriminālprocesa likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 74, 2005. gada 11. maijs.

[40]      Packer H. Two Models of the Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 133, No. 1, November, 1964., p. 23. Sk. arī p. 51.-59.

[41]      Ibid, p. 24.

[42]      Ibid, p. 7.

[43]      Ibid, p. 7.-8.

[44]      Ex post facto – no latīņu valodas tulkojumā – ar atpakaļēju spēku, ar atpakaļēju datumu u.tml.

[45]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 8.

[46]      Ibid.

[47]      Ibid.