Biroja Blogs

26.04.2021.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur. Signe Skutele

Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna [Nopratināšana pēc likumīga aresta]

Kā norādīja Herberts Pakers, kad persona tiek turēta aizdomās par nozieguma izdarīšanu un ir aizturēta, kādam ir arī jāizlemj, vai oficiāli būtu jāuzsāk kriminālvajāšana, un ja tā, tad par kādu konkrēti nodarījumu vai nodarījumiem būtu jāizsniedz apsūdzība. «Parasti tas ir prokurora darbs; tomēr šajā brīdī viņš bieži vien [nemaz] nezina, ka aizdomās turētais atrodas apcietinājumā. Turklāt pastāv jautājums, vai kādai objektīvai iestādei nav jāizvērtē apsūdzība pret aizdomās turēto, lai noteiktu, vai viņa lieta ir jāizskata tiesā.» [1] Papildus tam, H. Pakers norādīja, ka pastāv arī diskusijas par to, vai, līdz personas vaina ir pierādīta vai persona ir attaisnota, viņš būtu jāpatur apcietinājumā.

Kā aprakstīja H. Pakers, ASV šie lēmumi, kas saistīti ar iepriekš minētajiem problēmjautājumiem, tiek izskatīti un pieņemti iepriekšējās uzklausīšanas tiesas sēdē (oriģ. – preliminary hearing). ASV iepriekšējās uzklausīšanas tiesas sēdes laikā prokuroram ir jāpierāda, ka ir pietiekami daudz pierādījumu, lai sauktu personu pie atbildības. [2] Šī procesa sadaļa notiek tiesneša jeb, kā norādīja H. Pakers, maģistrāta [3], nevis zvērināto tiesas priekšā un ir daudz īsāka kā tiesas process. Iepriekšējās uzklausīšanas mērķis ir pārbaudīt lietas pierādījumu kopumu esamību un aizsargāt aizdomās turēto no nepamatotas kriminālvajāšanas. [4] Šī ir noslēdzošā sadaļa kriminālprocesa sākotnējās izmeklēšanas un aizturēšanas fāzei, lai kriminālizmeklēšana jau kļūtu par kriminālvajāšanu. [5]

H. Pakers uzskaitīja arī problēmaspektus, ko viņš analizēja abu kriminālprocesuālo modeļu ietvaros – vai ir noteikts termiņš, līdz kuram persona ir jāved pie maģistrāta; vai ir (un, ja ir, tad kādas) sankcijas par šī termiņa neievērošanu; vai šajā periodā var nopratināt aizdomās turēto un, ja jā, tad kādi ir ierobežojumi; ja šajā periodā persona atzīst savu vainu, kādi ir šo pierādījumu izmantošanas ierobežojumi iztiesāšanas laikā; vai personai ir tiesības uz aizstāvja palīdzību laikā starp arestu un iepriekšējās uzklausīšanas sēdi un kādi ir tās nosacījumi un tās neievērošanas iespējamās sekas. [6]

Vispirms viņš šos jautājumus skatīja no noziedzības kontroles modeļa spektra. Saskaņā ar šī modeļa principiem, vislabākais informācijas avots parasti ir pats aizdomās turētais, bez kura sadarbības daudzi noziegumi nemaz nevarētu tikt atklāti. Jebkura uzticama ziņa, kas nopratināšanas laikā ir iegūta no aizturētās personas, tiek pieņemta kā pierādījums pret viņu. Kriminālizmeklēšana ir «patiesības meklēšana, tādējādi viss, kas veicina [šo] meklēšanu, ir jāatbalsta» [7]. Papildus tam nemaz nevar gaidīt, ka noziegumi tiks noskaidroti tikai vienīgi ar neatkarīgas izmeklēšanas veikšanu, [8] proti, bez aktīvas personas, pret kuru notiek process, dalības.

Tādējādi šī modeļa ietvaros tiek atbalstīts tas, ka policijai ir jābūt saprātīgai iespējai «privāti nopratināt aizdomās turēto personu vēl pirms viņam ir iespēja safabricēt [savu] stāstu vai izlemt, ka viņš nesadarbosies [ar policiju]» [9]. Šāda sadarbošanās, ņemot vērā noziedzības kontroles modeļa izpratni par procesu, psiholoģiski vislabāk ir iespējama tieši tūliņ pēc viņa aresta, pirms viņam ir bijusi iespēja «apvienot savus spēkus» [10], piemēram, ar līdzdalībniekiem vai tuviniekiem. Līdz ar to šī modeļa ietvaros ir jāierobežo jebkāda veida «iejaukšanās no ārpuses», kas var mazināt šādu sadarbošanās ar tiesībaizsardzības iestādēm iespēju, un tāpēc viņam nevajadzētu būt iespējai «izsaukt savu ģimeni vai draugus, un pats galvenais, viņam nevajadzētu būt tiesībām konsultēties ar advokātu» [11]. Pretējā gadījumā, izredzes iegūt jelkādu noderīgu informāciju samazinātos līdz pat nullei.

Šī modeļa ietvaros gan policijai nedz vajadzētu, nedz arī tā gribētu turēt aizdomās turēto arestā uz nenoteiktu laiku, lai veiktu pratināšanu. Bez tam H. Pakers norādīja, ka policijai nemaz nav pietiekami daudz resursu, lai varētu nopratināšanu turpināt bezgalīgi. [12]

Tajā pašā laikā saskaņā ar noziedzības kontroles modeli nevajadzētu noteikt stingrus ierobežojumus par to, cik ilgi būtu jāļauj pratināt personu pirms viņš tiek nodots maģistrātam. Tas pamatojams ar to, ka pastāv dažādi nozīmīgi faktori, tostarp, nozieguma smagums, sarežģītība, tā paša nozieguma izsmalcinātība, kas ietekmē turpmāko procesuālo gaitu. Savukārt standartam šādos gadījumos būtu jābūt tādam laika ilgumam, kad visos apstākļos ir saprātīgi uzskatīt, ka, izmantojot likumīgas nopratināšanas metodes, procesam un izmeklēšanai var iegūt noderīgu informāciju. [13]

Tajā pašā laikā noziedzības kontroles modeļa ietvaros ir viedoklis, ka personu nedrīkst norobežot no saziņas vispār. Viņa ģimenei ir tiesības zināt, kur viņš atrodas, bet viņiem nevajadzētu nodrošināt tiesības ar viņu runāt, jo tas varētu «pasliktināt pratināšanas efektivitāti» [14]. Tomēr reizēm, izņēmuma gadījumos, arī neziņošana ģimenei vai tuviniekiem, ņemot vērā šī modeļa izpratni par kriminālprocesu, var būt pamatota. Kā piemērs tika minēti gadījumi, kad nepieciešams, lai nozieguma līdzdalībnieks nezinātu, ka viņa «kolēģis» ir aizturēts. [15] Tādējādi apšaubāma būtu tādas ideoloģijas atbilstība demokrātiski tiesiskas valsts vērtībām.

Attiecībā uz sankcijām, noziedzības kontroles modeļa ietvaros konstatējams, ka policijas amatpersonas «par labticīgi [pieļautām] kļūdām [..] nebūtu jāsoda» [16]. Tas ir attaisnojams ar to, ka policijai ir bijis «zināms pamats» uzskatīt, ka persona, iespējams, ir izdarījusi noziegumu. H. Pakers gan aprakstīja, ka sabiedrībā tādējādi pastāv neapmierinātība, turklāt ņemot vērā, ka policijas resursi tā jau tiek izmantoti neefektīvi. [17]

Pētot šo modeli, H. Pakers gan norādīja uz iespējamību, lai panāktu atzīšanos, tomēr netiks ievēroti profesionālie standarti un tiks izmantoti piespiedu līdzekļi. Tas nav piedodams, jo piespiedu atzīšanās var novest pie nevainīga cilvēka notiesāšanas. Tomēr noziedzības kontroles modelī par atbilstošiem nevar tikt uzskatīti vienīgi stingri noteikumi, kāda veida policijas rīcība būtu uzskatāma par piespiedu, līdz ar to katrā šādā atzīšanās gadījumā pastāv jautājums, vai šī atzīšanās ir uzticama un nav veikta piespiedu kārtā. [18] Tajā pašā laikā H. Pakers norādīja, ka noziedzības kontroles modeļa ietvaros tieši apsūdzētais ir tas, kam jāpārliecina zvērinātie, ka apstākļi, kādos ir veikta atzīšanās, ir bijuši piespiedu kārtā un atzīšanās nav bijusi patiesa. [19]

Skatot jautājumu loku no pienācīgā procesa modeļa ietvariem, H. Pakers norādīja, ka arests ir atbilstošs tikai tad, ja pastāv pamatotas aizdomas, ka persona ir izdarījusi noziegumu un visticamāk tiks notiesāta. «No tā izriet [tas, ka,] ja tiek izmantoti atbilstoši aresta standarti, nav nepieciešams iegūt papildus pierādījumus no pašas personas» [20]. Proti, viņš tiek arestēts tāpēc, lai varētu atbildēt par lietu, kas uzsākta pret viņu, nevis lai lieta pret viņu, kas vēl neeksistē viņa arestēšanas brīdī, varētu tikt attīstīta. [21]

Pienācīgā procesa modeļa ietvaros aizdomās turētais bez liekas kavēšanās tiek nogādāts pie maģistrāta. «Bez liekas kavēšanās», kā aprakstīja H. Pakers, nozīmēja tūlīt – tiklīdz fiziski tas ir iespējams jeb tiklīdz ir nokārtotas visas līdz tam nepieciešamās formalitātes. Vēl jo vairāk, «ikvienam, kas tiek arestēts, ir tiesības tiesas procesa ietvaros pārbaudīt viņa aresta likumību, t.i., vai ir [bijis] pietiekams pamats viņu aizturēt» [22]. Kā vēl viens svarīgs pienācīgā procesa modeļa princips tiek norādīts tiesības būt brīvībā, kamēr nav pieņemts lēmums par personas vainu vai nevainīgumu. Tādējādi pēc iespējas jānosaka personas atbrīvošanas nosacījumi, piemēram, atbrīvošana saistībā ar drošības naudu. Tomēr, kā norādīja H. Pakers, iespējams, visnozīmīgākās gan ir personas tiesības uz advokāta palīdzību, kuras viņš var izmantot tiklīdz tiek arestēts. [23]

Pienācīgā procesa modeļa ietvaros pastāv milzīga atšķirība starp nopratināšanu, kas tiek veikta, lai personu nogādātu pie maģistrāta, un nopratināšana, kas veikta tik ilgi, lai persona atzītos, kas saskaņā ar šī modeļa vadlīnijām tiek atzīta par prettiesisku nopratināšanu. [24]

Papildus tam tiklīdz persona tiek arestēta, policijai tā ir jāinformē par tiesībām neatbildēt uz jautājumiem, ka pret personu netiks vērstas nekādas darbības, ja tā izvēlēsies neatbildēt uz tai uzdotajiem jautājumiem un ka persona, tomēr atbildot uz jautājumiem, var «kliedēt aizdomas», savukārt viss, ko persona teiks, var tikt izmantots kā pierādījums pret viņu. Un pats galvenais, šī modeļa ietvaros policijai persona ir jāinformē persona par tiesībām uz advokātu. [25]

Savukārt, ja persona ir izteikusi pašinkriminējošos paziņojumus, to pieļaujamība ir izslēdzama, ja pastāv kāds no šiem noteikumiem: 1) policija neinformēja personu par viņa tiesībām, tostarp, tiesībām uz advokāta palīdzību; 2) atzīšanās ir izdarīta aresta laikā, kas pārsniedz to laika persiodu, kas nepieciešams, lai personu bez kavēšanās nogādātu pie maģistrāta; 3) atzīšanās izdarīta citos piepiedu apstākļos, piemēram, pielietojot spēku pret personu. [26] Tādējādi jebkura atzīšanās, kas izdarīta iepriekš minētajos apstākļos, pienācīga procesa modeļa ietvaros tiek uzskatīta kā «piespiedu atzīšanās» un tā ir izslēdzama tiesas procesa laikā. Tāpat arī visi citi pierādījumi, kas ir iegūti, pamatojoties ar piespiedu atzīšanos, ir izslēdzami. [27]

Šāda izslēgšana tiek pamatota nevis ar to, ka atzīšanās nebūtu uzticama, bet gan ar to, ka tā ir pretrunā ar sacīkstes kriminālprocesuālās sistēmas pamatprincipiem, saskaņā ar kuriem valstij ir jāskata lieta pret personu, nepiespiežot viņu sadarboties. No tā izriet tas, ka citu vainas pierādījumu esamība neietekmē atzīšanās pieļaujamību vai nepieciešamību atcelt notiesājošu spriedumu, kura pamatā ir šāda atzīšanās. [28]

Savukārt atzīšanās pieļaujamības noteikšanas procedūrai ir jābūt tādai, lai izvairītos no jebkādas iespējas kaitēt atbildētājam. Proti, zvērināto tiesas sēdē jautājums par atzīšanās pieļaujamību, būtu jāspriež pēc lēmuma, ko pieņēmis tiesnesis bez zvērināto piedalīšanās, lai tiesnesim būtu skaidra un nedalīta atbildība par to, vai zvērinātajiem ir jāuzklausa atzīšanās, un lai tiesai, kas pārskatītu lietu, būtu viennozīmīgs pamats, izlemjot, vai tiesnesis ir nonācis pie pareiza secinājuma. [29]

Visbeidzot H. Pakers nonāca pie situācijas analīzes un tendenču apskata. Viņš norādīja, ka policijas pilnvaras nopratināt personu ir vispāratzītas, tomēr pastāv tendence ierobežot šādas nopratināšanas ilgumu un nosacījumus. [30] Viņš gan pieminēja ASV Augstākās tiesas noteiktos ierobežojumus, kas līdz tam laikam bija pastāvējuši vien federālā līmenī, tikmēr štatiem šādi ierobežojumi nebija pieprasīti. Tajā pašā laikā arī štatu tiesās tiek aizvien vairāk noteiktas pieļaujamības robežas saistībā ar personas atzīšanos un nopratināšanas ilgumu. [31]

Papildus tam H. Pakers norādīja arī principu, ka personas notiesāšana, pamatojoties uz piespiedu atzīšanos, ir jāatceļ, neatkarīgi no citu vainas pierādījumu spēka esamības. Kā arī aizvien vairāk tiek noteikts, ka ir jāizstrādā procedūra atzīšanās pieļaujamības izskatīšanai iztiesāšanas laikā. [32]

Lai ilustrētu un pamatotu savus argumentus H. Pakers minēja vairākus tiesu lēmumus. [33] Piemēram, par piespiedu pierādījumu iegūšanu H. Pakers minēja lietu Rochin v. California [34], kur pierādījumu iegūšanas veids tika uzskatīts par īpaši brutālu. [35] Šajā lietā pierādījumu iegūšanā pielietotā vardarbība tika asi kritizēta no federālās tiesas puses. Un tiesa savā spriedumā norādīja, ka tas ir kā «apvainojums dažam asprātīgam skarbumam vai privātam sentimentālismam par [to, ka] noziedzības apkarošan[a tiek veikta] pārāk enerģiski. Tā ir uzvedība, kas šokē sirdsapziņu.» [36] Tādējādi tiesa atzina, ka nelikumīga iekļūšana, cīņa par «mutes atvēršanu un tur esošās mantas izņemšanu, un vēdera satura piespiedu izvilkšanu – šāda valdības amatpersonu rīcība, lai iegūtu pierādījumus, noteikti aizskar [pat] nocietinātas jūtas. Tās ir metodes, kas ir pārāk tuvas statīvam un skrūvei» [37].

Tomēr kā vienu no lielākajām problēmām H. Pakers norādīja pieeju advokātiem, kas ir saistīts arī ar citiem jautājumiem, kuri tiek skatīti abu kontrastējošo modeļu ietvaros. «Advokāta nozīme tiek vai nu palielināta vai samazināta, atkarībā no tā, kāds ir tiesiskais regulējums, kas nosaka arestu, kratīšanu un nopratināšanu» [38]. Pieejamībai advokātam ir būtiska ietekme arī uz efektivitāti. [39] Kā piemēru H. Pakers minēja jautājumu par to, vai atzīšanās pieļaujamība ir saistīta ar pieejamību advokātam laika posmā starp arestu un nokļūšanu pie maģistrāta. [40] H. Pakers norādīja, ka piekļuve advokātam kļūst par absolūtu nopratināšanas ierobežojumu, kuras «aptuvenais brīdis ir, kad aizdomās turētais, saņemot oficiālu apsūdzību par noziegumu, kļūst par «apsūdzēto». Tomēr ir pazīmes, ka šo brīdi var pavirzīt atpakaļ uz agrāku kriminālprocesa posmu.» [41]. Šim jautājumam autori pievērsīsies arī rakstu sērijas noslēguma daļā.

H. Pakers uzsvēra arī vairākus citus tā brīža būtiskus tikko nostiprinātus principus, tostarp, piespiedu atzīšanas ierobežošanu un personas lūguma pēc advokāta noraidīšanas nepieļaujamību. [42] Tas, H. Pakera ieskatos, var radīt arī šaubas par citām lietām, kurās tikai dažus gadus pirms šiem nolēmumiem līdzīgos apstākļos atzīšanās tika atzītas, piemēram, lietās Crooker v. California [43] un Cicenia v. Lagay [44].

Crooker v. California bija lieta par to, ka 1955. gada 5. jūlijā Džons Rasels Krokers tika arestēts par sava priekšnieka slepkavību. Turpmākās četrpadsmit stundas D. Krokers tika nopratināts viņa mājās un Losandželosas Rietumu policijas iecirknī; viņš vairākkārt lūdza tikties ar advokātu un viņam teica, ka viņš var piezvanīt tikai pēc izmeklēšanas beigām. Pēc četrpadsmit stundu ilgas aizturēšanas un periodiskas nopratināšanas D. Krokers uzrakstīja pilnīgu atzīšanos slepkavībā. Nākamajā rītā D. Krokeram tika lūgts mutvārdos atkārtot savu atzīšanos, taču viņš atteicās un atkal lūdza runāt ar advokātu. D. Krokeram šajā brīdī bija atļauts izsaukt savu advokātu, un no tā brīža viņu pārstāvēja advokāts.

Tiesas sēdē D. Krokers apgalvoja, ka viņa atzīšanās tika iegūta, pārkāpjot viņa tiesības uz pienācīgu procesu, jo viņa atzīšanos piespieda valsts iestādes, un pat tad, ja tā tika sniegta brīvprātīgi, viņam tika liegtas tiesības uz aizstāvību. Tiesa izskatīja jautājumu, vai atzīšanās, kas iegūta nopratināšanas laikā, kurā aizdomās turētais lūdza piekļuvi advokātam un kuram tika liegta piekļuve advokātam, ir tiesību uz pienācīgu procesu aizskārums? Tiesa secināja, ka nav bijis aizskārums. Proti, tiesa nosprieda, ka piespiešanu, kas varētu rasties, noraidot konkrētu pieprasījumu pēc advokāta, var ierobežot tādi faktori kā atbildētāja vecums, intelekts un izglītība. Šajā gadījumā tiesas ieskatos D. Krokeram bija zināšanas par viņa tiesībām, pamatojoties uz to, ka viņš tajā brīdī augstākās izglītības iestādē studēja tiesības un ka viņš nopratināšanas laikā atteicās atbildēt uz dažiem jautājumiem. Turklāt policists informēja D. Krokeru, ka viņam nav jāatbild nekas, ko viņš nevēlējās. Tāpēc tiesas ieskatos D. Krokera atzīšanās netika veikta piespiešanas rezultātā. Tiesa arī nosprieda, ka, lai arī D. Krokera atzīšanās tika veikta bez advokāta klātbūtnes, viņa izrādītā izpratne par savām tiesībām nozīmēja, ka advokāta prombūtne nepārkāpj pienācīga procesu klauzulu. [45]

Savukārt lietā Cicenia v. Lagay norādīts, ka policijas nopratināšanas laikā par slepkavību Cicenijs un viņa aizstāvis vairākkārt lūdza satikšanos, taču viņiem tika atteikti viņu lūgumi. Kad Cicenijs beidzot varēja tikties ar advokātu, viņš bija izdarījis un parakstījis rakstisku atzīšanos par slepkavību. Cicenijs to visu norādīja tiesā, tomēr tā uzskatīja, ka atteikums sazināties ar advokātu izmeklēšanas laikā neatņēma iespēju uz pienācīgu procesu. Tādējādi augstākā tiesā tika risināts jautājums par to, vai valsts atteikšanās atļaut Cicenijam sazināties ar advokātu nopratināšanas laikā būtiski ierobežoja Ciceniju un atņēma viņam tiesības uz pienācīgu procesu. ASV Augstākā tiesa nolēma, ka nav pamatots apgalvojums, ka atzīšanās ir notikusi piespiedu kārtā, kā arī nav pamata uzskatīt, ka valsts nepamatoti ierobežojusi Cicenija tiesības uz advokāta konsultāciju. [46]

Galu galā, H. Pakers norādīja, ka tādā veidā varētu netikt atzīta neviena piespiedu atzīšanās, ja vien to nav sniegusi persona, kura pēc tam, kad no policijas puses ir pilnīgi informēta par savām tiesībām gan klusēt, gan konsultēties ar advokātu, tomēr ir izvēlējusies runāt brīvi.

Tādējādi par tendenču attīstības īpatnībām, «kas ir raksturīgas tam, kas, šķiet, ir vispārēja tendence kriminālprocesa evolūcijā», H. Pakers uzskatīja: 1) vēlmi štatiem piemērot stingrākus noteikums, kas vispirms tika noteikti federālā līmenī; 2) vēlmi pāriet no lēmuma pieņemšanas katrā atsevišķā gadījumā uz vispārējiem pārvaldes noteikumu noteikšanu; 3) tendenci sašaurināt policijas rīcības brīvību.

Līdz ar to H. Pakers secināja, ka « šķiet, ka tas viss liecina par kriminālprocesu, kas arvien vairāk ir spiests uzņemties pienācīga procesa modeļa kontūras, vismaz attiecībā uz normām, kuras it kā uz to attiecas.» [47]

[1]         Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 31.

[2]         Sk. Preliminary hearing. Pieejams: Preliminary hearing [aplūkots 2021. gada 12. janvārī].

[3]         Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 31.

[4]         The Difference Between a Preliminary Hearing and a Trial. Pieejams: The Difference Between a Preliminary Hearing and a Trial [aplūkots2021. gada 12. janvārī].

[5]         Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 31.

[6]         Ibid.

[7]         Ibid, p. 32.

[8]         Ibid, p. 31.

[9]         Ibid.

[10]      Ibid.

[11]      Ibid, p. 31.-32.

[12]      Ibid, p. 32.

[13]      Ibid.

[14]      Ibid.

[15]      Ibid.

[16]      Ibid.

[17]      Ibid.

[18]      Ibid, p. 33.

[19]      Ibid.

[20]      Ibid.

[21]      Ibid.

[22]      Ibid.

[23]      Ibid, p. 34.

[24]      Ibid.

[25]      Ibid.

[26]      Ibid.

[27]      Ibid.

[28]      Ibid, p. 35.

[29]      Ibid.

[30]      Ibid.

[31]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 35.

Sk. arī Mapp v. Ohio. 367 U.S. 643 (1961).

Wolf v. Colorado. 338 U.S. 25 (1949).

Gideon v. Wainwright. 372 U.S. 335. (1963).

Betts v. Brady. 316 U.S. 455 (1942).

Malloy v. Hogan. 378 U.S. 1 (1964).

Adamson v. California. 332 U. S. 46 (1947)

[32]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 35.

[33]      Sk., Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 35.-37.

[34]      Rochin v. California. 342 U.S. 165 (1963).

Sk. arī Rochin v. California. Pieejams: Rochin v. California [aplūkots 2021. gada 20. februārī].

Rochin v. Califronia. Pieejams: Rochin v. Califronia [aplūkots 2021. gada 20. februārī].

[35]      1949. gada 1. jūlijā Ročinsa rezidencē bez kratīšanas ordera iegāja trīs Losandželosas apgabala šerifi un ar varu iegāja istabā otrajā stāvā. Ieejot istabā, viņi pamanīja uz naktsgaldiņa divas kapsulas. Bet Ročincs tūlīt norija kapsulas. Viens no šerifiem sagrāba un saspieda Ročinsu aiz kakla, kā arī iebāza pirkstus Ročinam mutē, kad viņš mēģināja izvilkt kapsulas. Nespēdami šīs kapsulas iegūt, abi šerifi saslēdza Ročinu roku dzelžos un veda uz slimnīcu, kur viņš tika piesprādzēts pie operāciju galda, viņam mutē un vēdērā tika ielikta caurule un tad tika stimulēta vemšana, lai ievemtu kapsulas spailēs. Pārbaudot šīs kapsulas, tajās tika konstatēts morfijs. Tās tika iesniegtas par pierādījumiem.

[36]      Rochin v. California. 342 U.S. 165 (1963).

Sk. arī Rochin v. California. Pieejams: Rochin v. California [aplūkots 2021. gada 20. februārī].

Rochin v. Califronia. Pieejams: Rochin v. Califronia [aplūkots 2021. gada 20. februārī].

[37]      Rochin v. California. 342 U.S. 165 (1963).

Sk. arī Rochin v. California. Pieejams: Rochin v. California [aplūkots 2021. gada 20. februārī].

Rochin v. Califronia. Pieejams: Rochin v. Califronia [aplūkots 2021. gada 20. februārī].

[38]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 36.

[39]      Ibid, p. 37.

[40]      Ibid.

[41]      Ibid.

[42]      Piemēram, tiesas lēmums lietā Escobedo v. Illinois. 378 U.S. 478 (1964).

Sk. arī Escobedo v. Illinois. Pieejams: Escobedo v. Illinois [aplūkots 2021. gada 25. janvārī].

[43]      Crooker v. California. 357 U.S. 433 (1958).

[44]      Cicenia v. Lagay. 357 U.S. 504 (1958).

[45]      Sk. Crooker v. California. 357 U.S. 433 (1958).

Crooker v. California. Pieejams: Crooker v. California [aplūkots 2021. gada 20. februārī].

[46]      Sk. Cicenia v. Lagay. 357 U.S. 504 (1958).

Cicenia v. Lagay. Pieejams: Cicenia v. Lagay [aplūkots 2021. gada 20. februārī].

[47]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 38.