Biroja Blogs
Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna
19.04.2024.
1. raksts
Ievads
Kā norādījis tiesību zinātnieks Kents Roučs [1], kopš Herberts Pakers 1964. gadā publicēja savu slaveno darbu «Divi kriminālprocesa modeļi» (oriģ. – Two Models of Criminal Process), šo teorētisko modeļu un to konstrukciju apraksts ir veicinājis daudz pārdomas par krimināltiesībām. K. Roučs atzina to par «visveiksmīgāko mēģinājumu nodefinēt kriminālprocesa modeļus» [2]. «Modeļi piedāvā noderīgu veidu, kā tikt galā ar kriminālprocesa [konstrukcijas] sarežģītību. Tie ļauj vienkāršot detaļas un izcelt kopīgās tēmas un tendences.» [3]
Raksta autori vēlas papildus atgādināt, ka Rietumeiropas tiesību lokā, kas parasti tiek dalīts kontinentālās Eiropas tiesību sistēmā un anglo-amerikāņu tiesību sistēmā, tradicionāli pastāv sacīkstes jeb akuzācijas, izmeklēšanas jeb inkvizīcijas un jauktā kriminālprocesa tipi (modeļi). [4]
Savukārt H. Pakera aprakstītie divi modeļi tik tiešām ir veicinājuši daudz diskusijas gan par šiem konkrētajiem modeļiem un to aprakstu, gan arī citām iespējamām variācijām. [5] Piemēram, pats K. Roučs savā rakstā «Četri kriminālprocesa modeļi» (oriģ. – Four Models of the Criminal Process) piedāvāja jau citus kriminālprocesa modeļus, balstoties dažādās koncepcijās par cietušo tiesībām. Tāpat arī viņš norādīja, ka «vairāki [zinātnieki] ir mēģinājuši aizstāt vai papildināt [H.] Pakera modeļus, bet nevienam nav izdevies izbaudīt viņa panākumus un [viņa uzskatu] izturību» [6].
Jāpiekrīt K. Roučam, ka «modeļi kalpo vairākiem mērķiem. Tie sniedz ceļvedi. [..] Modeļi var arī parādīt normatīvu ceļvedi tam, kādām vērtībām vajadzētu ietekmēt krimināltiesvedību. [Lai gan H.] Pakers šajā ziņā bija nedaudz atturīgs, ir skaidrs, ka viņa noziedzības kontroles modelis balstījās uz sabiedrības drošības un kārtības interesēm, savukārt viņa pienācīgā procesa modelis tika balstīts uz indivīda tiesību prioritāti attiecībās ar valsti. [Tādējādi k]riminālprocesa modeļi apskata arī ideoloģijas un diskursus, kas aptver krimināltiesības» [7].
K. Roučs bija pievērsies arī H. Pakera izveidoto modeļu vēsturiskajam fonam. Tas bija laika periods, kad tiesneša Ērla Vorena [8] vadībā ASV Augstākā tiesa aizvien vairāk tuvināja ASV kriminālprocesa tiesību sistēmu pienācīga procesa modeļa virzienā. [9]
Kā vienu no nozīmīgākajiem lēmumiem K. Roučs un arī pats H. Pakers šajā posmā norādīja ASV Augstākās tiesas spriedumu lietā Gideon v. Wainwriting [10].[11] Izskatot šo lietu, ASV Augstākā tiesa nostiprināja valsts pienākumu nodrošināt aizstāvi tiem, kuri paši nevar atļauties algot savu advokātu, tādā veidā nodrošinot ASV Konstitūcijā [12] nostiprinātās tiesības uz aizstāvību. ASV Augstākā tiesa tādējādi paplašināja konstitūcijā noteiktās tiesības uz advokātu, attiecinot šo nodrošinājumu kā uz federālo valdību, tā arī uz štatiem.
Ne mazāk būtiska bija arī lieta Miranda v. Arizona [13],kur tika nostiprināts ierobežojums apsūdzības uzturētājiem izmantot personas nopratināšanas laikā izteiktos paziņojumus kā pierādījumus tiesas procesā, ja pirms nopratināšanas persona netika informēta par savām tiesībām, tostarp konsultēties ar advokātu, tiesībām neapsūdzēt sevi, kā arī nebija skaidri un brīvprātīgi no šīm tiesībām atteikusies.
Līdz ar to šajā periodā patiešām bija konstatējama liberāla ASV Augstākās tiesas pieeja, tostarp, norādot uz apsūdzētā tiesībām iepazīties arī ar vainu apstiprinošiem pierādījumiem, atzīstot, ka klusēšana nevar tikt izmantota kā vainas pierādījums, vēl vairāk nostiprinot tiesību uz aizstāvību lomu visa kriminālprocesa laikā, uzsverot apsūdzētā tiesības uzdot jautājumus lieciniekiem šķērsnopratināšanas [14] laikā. Vienlaicīgi valstij bija uzlikts arī pienākums pierādīt vainu ārpus saprātīgām šaubām. [15] Tādējādi, kā norādīja K. Roučs: «[Ē.] Vorena tiesa rūpējās par apsūdzēto pasargāšanu no valsts varas» [16].
Tomēr, aprakstot vēsturisko fonu, K. Roučs uzskatīja, ka pats H. Pakers bija atzinis, ka īstenībā ASV Augstākās tiesas virzītais liberalizācijas process bijis ļoti trausls. «Tas prasīja no tiesas nepārtrauktu uzmanību, un pat nelielas izmaiņas tiesnešu personālā, varē[ja] mainīt [pilnībā visu] attieksmi [pret procesa būtību]» [17]. Turklāt likumdevēja vara nemaz neatbalstīja šādu virzību uz pienācīga procesa modeli. Kā zināms, bija daudz diskusiju un strīdu arī par iepriekš minētajiem lēmumiem lietās Gideon v. Wainwriting un Miranda v. Arizona. Likumdevēja ieskatos, ««reformām kriminālprocesā ir ļoti maza politiska pievilcība» un «katrs nozīmīgs solis pienācīga procesa [modeļa] virzienā būtu «sagaidīts ar drausmīgām prognozēm par nenovēršamu kriminālprocesa sabrukumu»» [18].
Kā redzams, pat pēc 55 gadiem šīs atziņas aktualitāte ir vērojama arī Latvijā, kas liek domāt, ka diez vai tuvākajā laikā šeit ir sagaidāmas jebkādas reformas pienācīgā procesa modeļa virzienā.
Starp citu arī neilgi pirms savas nāves 1972. gadā H. Pakers esot atzinis, ka pienācīgā procesa revolūcija ASV bija izgāzusies, jo empīriskie pētījumi liecinājuši, ka pat lietās Mapp v. Ohaio [19] un Miranda v. Arizona izveidotie stingrie noteikumi neko nebija mainījuši. [20]
Vēsturnieks Aleksandrs Gavriļins [21] bija norādījis, ka «ikkatra jauna ideja ir jāuzņem ar šaubām, ir jāšaubās pašam, ir nepieciešamas strīdēties ar kolēģiem, kas pēta līdzīgu tematiku. Ikviena ideja ir jāpārdomā, jāapspriež, jāpārbauda diskusijās un metodoloģiskos salīdzinājumos un tikai tad tā kļūst par ideju. Mēs bieži vien aizmirstam, ka bez pretestības attīstās vienīgi gangrēna» [22].
Līdzīgi arī H. Pakera publikācija «Divi kriminālprocesa modeļi» tika uztverta ar skepsi un saņēma kritiku gan no laika biedriem, gan arī vēlāk citiem kriminālprocesuālo tiesību zinātniekiem. Arī pats K. Roučs uzskatīja H. Pakera modeļus par novecojušiem un savā rakstā centās pierādīt, kāpēc, viņaprāt, H. Pakers kļūdās. Galvenokārt, viņa iebildumi bija saistīti ar aizvien aktīvākām diskusijām saistībā ar vardarbību ģimenē, naida runu, IT noziegumiem, kuri H. Pakera laikā nebija ieguvuši tik lielu aktualitāti, tāpat arī tādu jaunu kustību kā, piemēram, feminisms, nepieminēšanu, kā arī, visbeidzot, nozieguma upuru un cietušo lomas ignorēšanu. [23] Autoru ieskatā, K. Roučam gluži nevarētu piekrist, jo H. Pakers runāja par tiesību principiem jeb, ja gribat, par «mūžīgo taisnīgumu» [24], kas nav relatīvs un tādēļ ir nepārejošs, jo patiesībā – «De Principiis Non Disputandum» [25], neraugoties uz nereti klaji politizētām likumdevēja preferencēm kriminālpolitikas jomā.
Savukārt tiesībzinātnieks Stjuarts Makdonalds [26] 2008. gadā publicēja rakstu «Krimināltiesiskās izpētes ietvara izveidošana: mācīšanās no Pakera kļūdām» (oriģ. – Constructing a Framework for Criminal Justice Research: Learning from Packer’s Mistakes [27]), kurā viņš norādīja, ka H. Pakers bija aprakstījis viendimensiju sistēmu, un tā esot pārāk vienkāršota pieeja, proti, nepietiekama, un līdz ar to ir nepieciešama daudzdimensionālāka sistēma. [28]
Diskusijas radīja pat H. Pakera izmantotais termins «modelis» [29]. Šāda termina izvēli apšaubīja gan S. Makdonalds, gan Džons Griffits [30], kurš rakstīja, ka «mēs [varam] runā[t] par ideoloģijām [31] un perspektīvām [32], nevis modeļiem» [33]. Tādējādi nule kā minētajos viedokļos arī nepārprotami izpaudās ideoloģiskā utilitārisma jeb lietderīguma principa bīstamība, ko viennozīmīgi nebija vēlējies H. Pakers.
Tomēr jebkurā gadījumā viedokļu daudzveidība par iespējamo kriminālprocesuālo modeļu tēmu vienīgi bagātina, paverot ceļu visdažādākajām interpretācijām, argumentu noslīpēšanai un, galu galā, zinātnes attīstībai. «Ja zinātnē paliek un nostiprinās tikai viens viedoklis par izpētes tēmu, tad tā vairs nav nekāda zinātne, bet gan dogma» [34].
Neraugoties uz K. Rouča pausto kritiku, viņš tomēr vismaz daļēji atzina H. Pakera uzskatus, norādot, ka «[t]omēr atšķirībā no [STEM [35] ] zinātnēm [tiesību zinātnē] nav iespējams vai vēlams reducēt diskrecionārās [36] [Noziedzības kontroles modelis] un humānistiskās [Pienācīgā procesa modelis] krimināltiesību sistēmas uz vienu [vienīgo] patiesību. Tādējādi vairāki modeļi ir noderīgi, jo «vairākas notiekošā versijas, kas pastāv līdzās, var attaisnoti dažādos veidos ņemt vērā dažādus sistēmas darbības aspektus» [K. Roučs citē Maikla Kinga [37] darbu «Krimināltiesību sistēma» (oriģ. – The Framework of Criminal Justice [38]), p. 122. – autoru piebilde]» [39].
Šeit gan pietiekoši pamatoti varētu uzdot jautājumu, ar ko šāda koncepcija principiāli atšķiras no kontinetālās Eiropas kriminālprocesuālistu dilemmas vēl 19. gadsimta Eiropā starp sacīkstes (akuzācijas) un izmeklēšanas (inkvizīcijas) procesu, izšķiroties, galu galā, par jaukto procesu, mēģinot tādējādi sabalansēt divu procesu principus attiecīgajās nacionālajās jurisdikcijās. Citiem vārdiem sakot, H. Pakers būtībā vecai idejai piešķīra mūsdienīgāku skanējumu un nosaukumu, tā paša senā konflikta starp indivīdu un valsti risinājumam.
Tādēļ arī neizbrīna K. Rouča rakstītais, ka H. Pakera pienācīgā procesa un noziedzības kontroles modeļi jau trīsdesmit piecus gadus esot galvenie, vispāratzītie modeļi. [40] Ņemot vērā, ka K. Roučs savu publikāciju rakstīja 1999. gadā, varētu apgalvot, ka par galvenajiem, vispāratzītajiem modeļiem tos varētu uzskatīt nu jau piecdesmit septiņus gadus, bet, ja tiktu lietota eiropiešiem pazīstamā terminoloģijā, proti, akuzācijas – inkvizīcijas kriminālprocesa modeļi, tad jau gandrīz divus gadsimtus.
[1] Kents Roučs (Kent Roach, 1961) – kanādiešu tiesībzinātnieks, Toronto Universitātes Juridiskās fakultātes tiesību profesors, specializējies krimināltiesībās konsitucionālajās tiesībās un pretterorisma likumu izstrādē.
[2] Roach K. Four Models Of The Criminal Process. Journal of Criminal Law and Criminology. Vol. 89, No. 2, Winter, 1999, p. 671., p. 676.
[3] Ibid, p. 671.
[4] Rusanovs E. Rietumeiropas vēsturiskās kriminālprocesa doktrīnas evolūcijas nekonsekvences un problēmas mūsdienu Latvijā. Grāmata: Satversmē nostiprināto vērtību aizsardzība: dažādu tiesību nozaru perspektīva Latvijas Universitātes 77. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 389.–396. lpp.
Sk. arī Ancel M. The Collection of European Penal Codes and The Study of Comparative Law. University of Pennsylvania Law Review, January, 1958, Vol 106, No 3.
Фойницкій И. Я. Курсъ угoловнаго судопроизводства. Санктпетербургъ: [b.i.], 1910.
Головко Л.В. Дознание и предварительное следствие в уголовном процессе Франции. Москва: СПАРК, 1995.
Roxin C., Schunemann B. Strafverfahrensrecht. 29. Auflage.[B.v.]: C. H. Beck oHG.
[5] Sk. Roach K. Four Models Of The Criminal Process. Journal of Criminal Law and Criminology. Vol. 89, No. 2, Winter, 1999, p. 671.
King M. The Frameworkd of Criminal Justice. London: Croom Helm Ltd, 1981.
Macdonald S. Constructing a Framework for Criminal Justice Research: Learning from Packer’s Mistakes. New Criminal Law Review, Vol 11., No. 2., Spring, 2008.
Goldstein A. Reflections on Two Models: Inquisitorial Themes in American Criminal Procedure. Stanford Law Review, Vol. 26, No. 5, 1974.
Sk. arī Damaška M. The Faces of Justice and State Authority. Yale: Yale University Press, 1986.
[6] Roach K. Four Models Of The Criminal Process. Journal of Criminal Law and Criminology. Vol. 89, No. 2, Winter, 1999, p. 671., p. 676.
[7] Ibid, p. 671., p. 672.
[8] Ērls Vorens (Earl Warren, 1891-1974) – amerikāņu politiķis un jurists, no 1943. gadam līdz 1953. gadam bijis ASV Kalifornijas štata gubernators, no 1953. gada līdz 1969. gadam bija ASV Augstākās tiesas priekšsēdētājs (oriģ. – Chief Justice of the United States). Viņa laiks ASV Augstākajā tiesā tiek dēvēts par konstitucionālo revolūciju liberālisma virzienā. Ē. Vorens tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem ASV Augstākās tiesas tiesnešiem un politiskajiem līderiem ASV vēsturē.
[9] Roach K. Four Models Of The Criminal Process. Journal of Criminal Law and Criminology. Vol. 89, No. 2, Winter, 1999, p. 671., p. 683.
[10] Gideon v. Wainwright. 372. U.S. 335. (1963).
Sk. arī Facts and Case Summary – Gideon v. Wainwright. Pieejams: https://www.uscourts.gov/educational-resources/educational-activities/facts-and-case-summary-gideon-v-wainwright [aplūkots 2021. gada 24. janvārī].
[11] Roach K. Four Models Of The Criminal Process. Journal of Criminal Law and Criminology. Vol. 89, No. 2, Winter, 1999, p. 671., p. 683.
Packer H. The Limits of the Criminal Sanction. Stanford: Stanford University Press, 1968, p. 236.-237.
[12] Sk. Constitution of the United States.
Pieejams: https://www.senate.gov/civics/constitution_item/constitution.htm#amdt_3_(1791) [aplūkots 2021. gada 3. februārī].
[13] Miranda v. Arizona. 384 U.S. 436, 479 (1966).
Sk. arī Facts and Case Summary – Miranda v. Arizona. Pieejams: https://www.uscourts.gov/educational-resources/educational-activities/facts-and-case-summary-miranda-v-arizona [aplūkots 2021. gada 24. janvārī].
[14] Anglo-amerikāņu tiesību sistēmā tiešu nopratināšanu (oriģ. – direct examination) veic persona, kas izsauc liecinieku, uzdodot lieciniekam vispārīgus jautājumus. Pēc tā seko liecinieka nopratināšana, ko veic procesuālais oponents jeb šķērsnopratināšana (oriģ. – cross-examination), tās nozīme ir pārbaudīt liecības patiesumu un ticamību. Prof. A. Liede to dēvē par «jautājumu krustugunīm». (Liede A. Kriminālprocess un tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne, 1970, 100. lpp.) Arī prof. U. Ķinis izmanto terminu «šķērspratināšana». (Sk. Ķinis U. Atzinums saistībā ar 2020. gada 22. jūlija līgumu Nr. 3.7.5.4/5 Par eksperta pakalpojuma sniegšanu uzņēmējdarbības, konkurences un labas pārvaldības jomā, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību darbībā, nozares politikas jomā (Ekonomikas un finanšu noziegumu nodarījumu jomā), 31., 56. lpp.).
Sk. arī Rusanovs E., Skutele S. «…a, kad Jūs labāk atcerējāties notikušo – uzreiz pēc notikuma via tagad?». Daži apsvērumi par nederīgiem jautājumiem: jautājumu uzdošana un noraidīšana. Jurista Vārds, 2020. gada 21. jūlijs, Nr. 29 (1139), 48.-57. lpp.
[15] Roach K. Four Models Of The Criminal Process. Journal of Criminal Law and Criminology. Vol. 89, No. 2, Winter, 1999, p. 683.-684.
[16] Ibid, p. 684.
[17] Ibid.
[18] Ibid.
[19] Mapp v. Ohio. 367. U.S. 643 (1961).
Sk. arī Mapp v. Ohio Podcast. Pieejams: https://www.uscourts.gov/about-federal-courts/educational-resources/supreme-court-landmarks/mapp-v-ohio-podcast [aplūkots 2021. gada 24. janvārī].
Ar šo spriedumu tiesa nostiprināja to, ka pierādījumi, kas iegūti, pārkāpjot ASV Konstitūcijā noteikto nepamatotas kratīšanas un aresta aizliegumu, nav izmantojami nedz federālajās, nedz štatu tiesās.
[20] Roach K. Four Models Of The Criminal Process. Journal of Criminal Law and Criminology. Vol. 89, No. 2, Winter, 1999, p. 685.
Packer H. Criminal Code Revision. The University of Toronto Law Journal. Vol. 23., No. 1., Winter, 1973.
[21] Aleksandrs Gavriļins (1953-2019) – latviešu vēsturnieks, vēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors.
[22] Gavriļins A. Vēstures avotu pētniecība. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2017, 8. lpp.
[23] Roach K. Four Models Of The Criminal Process. Journal of Criminal Law and Criminology. Vol. 89, No. 2, Winter, 1999, p. 672.-673., p. 686.
[24] «Un, lai cik sāpīgi ar šādu rupju pieskaršanos vissvētākajam varētu tikt aizskarta smalkākā tiesiskuma izjūta, nevar noliegt, ka dziļāka notikumu izpratne ļauj konstatēt brutālās varas atzīšanos bezspēcībā. Tieši tur, kur tā savu kailumu cenšas apklāt ar tiesas procesa šķietamības vīģes lapu, kur tā krampjaini turas pie justīcijas tukšās čaulas bez satura, sevi pasludina mūžīgās taisnīguma idejas nepārejošais spēks.».
Sk. Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Grāmatā: Rusanovs E. Versija par profesora Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rtīga: Rusanovs & Partneri, 2021., 176.-179. lpp.
[25] Tulkojumā no latīņu val. – par principiem nestrīdas.
[26] Stjuarts Makdonalds (Stuart Macdonald, precīzākus datus raksta autoriem nav izdevies atrast) – britu tiesībzinātnieks, profesors, specializējas krimināltiesībās, kibernoziegumos un kiberterorismā.
[27] Macdonald S. Constructing a Framework for Criminal Justice Research: Learning from Packer’s Mistakes. New Criminal Law Review, Vol 11., No. 2., Spring, 2008.
[28] Ibid, p. 257.
[29] Modelis [franču val. modele, itāļu val. modello < latīņu val. modulus, tulkojumā mērs, paraugs] – 1. paraugs, etalons; tips, marka; 2. palīgsistēma (ierīce) vai matemātisko izteiksmju kopums, ko izmanto oriģināla pētīšanai; modelis aizstāj oriģinālu, saglabādams tā būtiskās īpašības; 3. attēlojamais objekts tēlotājmākslā; persona, kas pozē māksliniekam; persona, kas demonstrē tērpus; 4. pamazināts, palielināts vai vienkāršots kāda priekšmeta atveidojums, piem., kuģa modelis.
Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 521. lpp.
[30] Džons Grifits (John Griffiths, 1940-2017) – amerikāņu tiesībzinātnieks, Jēlas Universitātes profesors, īpaši bija pievērsies tiesību socioloģijai un tiesību teorijai.
[31] Ideoloģija [franču val. ideologie < grieķu val. idea, tulkojumā jēdziens + logos, tulkojumā mācība] – politisko, tiesisko, filozofisko, tikumisko, reliģisko un estētisko uzskatu un ideju sistēma, kas ir pamatā politiskas vai sabiedriskas darbības programmām un atspoguļo kādas grupas vai šķiras ideālus un intereses.
Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 318. lpp.
[32] Perspektīva [franču val. perspective < latīņu val. perspicere, tulkojumā saskatīt, skaidri redzēt] – 1. mat. Telpas figūru attēlošana plaknē;, izmantojot centrālo projekciju; 2. priekšmetu attēls plaknē atbilstoši šķietamajām to lieluma u.c. pārmaiņām, kas atkarīgas no tā, cik tālu šie priekšmeti atrodas no skatītāja; 3. skats tālumā, tālums; 4. pārn. Attīstība, virzība, izredzes, iespējas nākotnē.
Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 615. lpp.
[33] Griffiths J. Idealogy in Criminal Procedure or A Third «Model» of the Criminal Profess. Yale Law Journal, Vol. 79, No. 3., January, 1970.
[34] Gavriļins A. Vēstures avotu pētniecība. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2017, 8. lpp.
[35] STEM – apzīmējums izglītības jomā kā abreviatūra četrām savstarpēji saistītām pētniecības sfērām dabaszinātņu un tehnoloģiju tēmās (Science, Technology, Engineering, Mathematics).
Sk., piemēram, Stokdyk D. What Does STEM mean in Education? Pieejams: https://www.snhu.edu/about-us/newsroom/2016/05/what-does-stem-mean-for-you [aplūkots 2021. gada 24. janvārī].
[36] Diskrecionārs [latīņu val. discretion] – tāds, kam ļauts rīkoties pēc saviem ieskatiem; diskrecionāra vara – amatpersonas vai institūcijas tiesība rīkoties pēc saviem ieskatiem.
Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 176. lpp.
[37] Maikls Kings (Michael King, precīzākus datus autoriem neizdevās atrast) – amerikāņu tiesību zinātnieks, profesors.
[38] King M. The Framework of Justice. London: Croom Helm Ltd, 1981.
[39] Roach K. Four Models Of The Criminal Process. Journal of Criminal Law and Criminology. Vol. 89, No. 2, Winter, 1999, p. 671.
[40] Ibid, p. 672.