Biroja Blogs

19.04.2021.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur. Signe Skutele

Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna [Arests kriminālprocesā]

Lai izceltu atšķirības starp noziedzības kontroles modeli un pienācīgā procesa modeli, Herberts Pakers aktualizēja ar aizturēšanu kriminālprocesā saistītos aspektus. [1]

Kā zināms, Latvijā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 62. panta pirmo daļu «aizturētais ir persona, kura likumā noteiktajā kārtībā īslaicīgi aizturēta, jo atsevišķi fakti dod pamatu uzskatīt, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu» [2]. Aizturēšana, kas noteikta Kriminālprocesa likuma 263. pantā ir personas brīvības atņemšana uz laiku līdz 48 stundām bez izmeklēšanas tiesneša lēmuma, ja pastāv aizturēšanas nosacījumi., savukārt aizturēšanas nosacījumi ir aprakstīti Kriminālprocesa likuma 264. pantā. [3] Aizturēšana ir atzīstama par brīvības atņemšanu, par ko liecina uz personu attiecināmie ierobežojumi, tostarp pārvietošanās ierobežojumi, komunikācijas ierobežojumi u.c. [4]

ASV tiesību sistēmā to dēvē par «arestu» – personas fizisku ierobežošanu. [5] Turpmāk tekstā izmantots H. Pakera lietotais termins «arests». Savu redzējumu viņš iesāka ar to, ka termins «arestēt», viņaprāt, veido «svarīgas tiesiskas konsekvences» [6]. Tāpat arī pastāv dažādi viedokļi par to, ko šis termins sevī ietver. «Vai noteikta veida fiziska ierobežošana, piemēram, personas apstādināšana uz ielas, lai veiktu nopratināšanu, vai nogādāšana policijas iecirknī uz īsu periodu, lai nopratinātu, neuzrādot kādu konkrētu apsūdzību pret viņu, ir «tiešām» arests.» [7] Latvijas tiesību doktrīnā norādīts, ka «persona aizturētā statusu iegūst ar faktiskās aizturēšanas brīdī, proti, kad faktiski tiek ierobežota personas brīvība» [8].

Tomēr H. Pakers norādīja uz diviem izšķirošiem jautājumiem, kas patiesībā ir vissvarīgākie – 1) uz kāda pamata policijai ir tiesības veikt arestu; 2) kādas sekas, ja tādas vispār ir, izrietēs no «nelikumīga» aresta veikšanas? [9] Un, kā uzskatīja H. Pakers, tieši šie jautājumi ir tie, kas iezīmē abu modeļu atšķirības.

Vispirms H. Pakers pievērsās noziedzības kontroles modeļa izpratnei par šo jautājumu. Saskaņā ar šo modeli policijai, bez šaubām, būtu jābūt tiesīgai arestēt personu, ja ir pamats domāt, ka tā ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, bet būtu «absurdi domāt, ka arests ir pieļaujams tikai šādā situācijā» [10]. Tādējādi personas brīvības un arī privātās dzīves aizskārums saskaņā ar šo modeli ir attaisnojams, ņemot vērā, kā norādīja H. Pakers, liekulīgi par aresta cēloni nosaucot nozieguma izdarīšanas varbūtību. [11]

H. Pakers norādīja arī dažus aresta principu piemērus šī modeļa izpratnē. Pirmkārt, cilvēki, kuri bija zināmi policijai kā iepriekšējie likumpārkāpēji, būtu pakļaujami arestam jebkurā brīdī, lai noteiktu, vai tie ir iesaistīti kādās antisociālās darbībās. Īpaši tas būtu redzams gadījumos, kad tiek izmeklēts noziegums, kādu šāda persona ir veikusi iepriekš un ir zināms, ka fiziski pastāv iespējamība, ka viņa to varētu būt izdarījusi arī šoreiz. Otrkārt, ikviens, kurš uzvestos tā, ka radītu aizdomas, ka viņam prātā kas nelikumīgs, būtu arestējams, jo varētu izrādīties, ka viņš ir izdarījis pārkāpumu, bet vēl svarīgāk, viņa arestēšana varētu pat novērst nozieguma izdarīšanu. Treškārt, tiem, kuri savu iztiku «pelna, veicot noziedzīgas darbības», būtu jāliek saprast, ka viņu klātbūtne sabiedrībā nav vēlama, ja viņi turpina nodarboties ar savu noziedzīgo darbību, tādējādi periodiski nepieciešams pārbaudīt arī viņus, liekot viņiem saprast šo attieksmi pret viņiem. Tomēr šeit gribētos atgādināt profesora Paula Minca [12] minēto par gudru varas pašierobežošanos, lai nebūtu tā, ka «nekāds «Habeas corpus» [13], galu galā nevar aizkavēt» [14] patvaļu no varas iestāžu puses.

«Īsāk sakot, [šī modeļa ieskatā] policijas varai arestēt cilvēkus izmeklēšanas un [nozieguma] novēršanas mērķa ietvaros ir jāpastāv, ja policija vēlas pienācīgi veikt savu darbu» [15]. Protams, nemaz nevar būt runa par to, ka policijai vispār nebūtu iespēju arestēt cilvēkus. Tomēr H. Pakera aprakstītā noziedzības kontroles modeļa ietvaros ir minimāla nozīme tam, lai aizturēšana būtu veikta atbilstoši un likumīgi un patiešām objektīvi pastāvētu aizturēšanas nosacījumi. Proti, šāds modelis nav uzskatāms par atbilstošu cilvēktiesību standartiem, tostarp, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas noteiktajam. [16]

Vienlaicīgi H. Pakers norādīja, ka šī modeļa aizstāvji mēdz apgalvot, ka policijai neesot pamata ļaunprātīgi izmantot varu, arestējot likumpaklausīgus cilvēkus, tādējādi «nevainīgajiem nav par ko baidīties» [17]. Jāsecina, ka šāda atruna ir klaji deklaratīva un liekulīga. Viens no autoriem savā ilggadējā praksē ir daudzkārtīgi saskāries ar situācijām, kad aizturēšanai nav bijis nekāds likumīgs pamats, lai gan patiešām objektīvi pastāvēja vienīgi indikācijas, ka persona varētu būt izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.

Savukārt attiecībā uz aresta termiņiem, H. Pakers norādīja, ka šī modeļa aizstāvji uzskata, ka «pietiek ar policijas rīcības brīvību, lai ļautu policijas efektivitātes diktātam noteikt, kādos apstākļos un cik ilgi personu var apturēt un aizturēt izmeklēšanas veikšanai. Bet, ja tiek uzskatīts, ka nepieciešami likumi, kas ierobežo policijas rīcības brīvību aresta izdarīšanai, tiem būtu vai nu jāparedz ļoti liberālas robežas, lai varētu ņemt vērā visus iespējamos gadījumus, vai, vēlams, pieprasīt neko precīzāku par rīcību, kas ir saprātīga visos apstākļos» [18].

H. Pakers aprakstīja arī diskusiju par iespējami piemērotām sankcijām saistībā ar policijas pilnvaru pārkāpšanu, kas ir svarīgs aspekts arī noziedzības kontroles modeļa mērķiem. «Vispiemērotākā sankcija ir likumpārkāpēju-policistu disciplīna[s veidošana], ko veic vislabāk kvalificētie [policijas] darbinieki, lemjot, vai viņu rīcība atbilst policijas profesionālajiem standartiem – [tātad] viņa priekšnieku policijas pārvaldē [lēmums]» [19]. Tas varētu «padarīt viņu par labāku policistu», bet gadījumos, kad tas nav iespējams, «viņš būtu atbrīvojams [no amata]» [20]. Papildus tam varētu tikt izskatīta arī civiltiesiska atlīdzība, kaut gan H. Pakers norādīja, ka tā mazāk ietekmēs jeb izglītos pilnvaru pārkāpēju.

Tomēr par visnepieņemākajām sankcijām šajā modelī tiek atzītas tādas, kas ietvertas pašā kriminālprocesā – kriminālvajāšanas izbeigšana, pierādījumu nepieļaujamība utt. Tamlīdzīga modeļa aizstāvju argumentācija parasti ir tāda, ka «šāda veida sankcijas par policijas darbinieku nepareizu rīcību vienkārši dod noziedzniekam neparedzētu iespēju, [nekādā veidā] neuzlabojot policijas darbu» [21]. Kā, aprakstot noziedzības kontroles modeli, uzskatīja H. Pakers, jo īpaši jāņem vērā, ka pastāv labticīgas kļūdas un kļūdu veikušais policists, pieņemot šādas sankcijas, iespējams, nekad neuzzinās vai tikai vāji apzināsies, ka viņa rīcība ir novedusi pie noziedznieka atbrīvošanas. «Viņa rīcību, visticamāk, var mainīt [tikai] pasākumi, kas skar viņu personīgi un kuriem nav nejaušas ietekmes [uz procesu], piešķirot noziedzniekam [kādu labumu] un tādējādi samazinot tiesībaizsardzības efektivitāti» [22]. Šo domu H. Pakers precizēja, atsaucoties uz slaveno tiesneša Bendžamina Kardozo [23] teikto lietā People v. Defore [24], citējot, ka «noziedznieks ir jālaiž brīvībā, jo konstabls ir rupji kļūdījies» [25]. Tomēr saskaņā ar šī modeļa vērtībām tāda pieeja nav atbalstāma.

Savukārt attiecībā uz aresta īstenošanas mehānismiem šī modeļa ietvaros H. Pakers norādīja, ka pastāv divas metodes, kas dod policijai pietiekamas pilnvaras veikt arestus izmeklēšanai. Pirmkārt, tiešā metode, kas skaidri nodrošina plašas pilnvaras apturēt un nopratināt personas, neatkarīgi no tā, vai viņus pamatoti tur aizdomās par konkrēta nozieguma izdarīšanu. [26] Otrkārt, netiešā metode, kad tiek izdotas pietiekami plašas noziedzīgas rīcības definīcijas, lai policijai būtu tiesības arestēt, pamatojoties uz varbūtības pastāvēšanu visdažādākos cilvēkus, kuri rīkojas aizdomīgi. [27] Kā rakstīja H. Pakers, nav svarīgi, kura no šīm metodēm tiek pielietota, it īpaši tādēļ, ka bieži vien tieši abu kombinācija šajā modelī spēj sasniegt vēlamo rezultātu.

Pretēji iepriekš aprakstītajam noziedzības kontroles modelim pienācīgā procesa modelī liela nozīme ir personas pamattiesībām un brīvībām, tostarp, nevienu nepakļaujot fiziskiem ierobežojumiem, ja vien tiem nav «īpašs iemesls». Šī procesa modeļa ietvaros būtu jānodrošina standarts, ka nevienu nevarētu arestēt, izņemot tad, ja ir pieņemts attiecīgs vēlams neatkarīga maģistrāta lēmums, izdodot orderi, bet nepieciešamības gadījumos arī policista darbības rezultātā, ja pastāv pietiekoši daudz pierādījumu, ka noziegums ir izdarīts un ka tieši šī persona visticamāk to ir izdarījusi. [28] Toties jebkura atkāpe no šī standarta saskaņā ar pienācīga procesa modeli paver iespējas ļaunprātīgai pilnvaru izmantošanai. «Sabiedrība, kas slepus tolerē bezkaunīgu arestu, ir liekulīga; bet tas, kas apstiprina tā likumību, ir labi [iekļāvies] ceļā uz [..] totalitāru [valsti]» [29].

Turklāt saskaņā ar pienācīgā procesa modeli nebūt nav pierādīts, ka, lai policija efektīvi darbotos, tai ir nepieciešamas plašas aresta pilnvaras. Tostarp H. Pakera darbā vairākkārt tika uzsvērts, ka pilnīgi efektīva noziedzības kontroles sistēma būtu represīva, jo tai nepieciešama pilnīga privātuma tiesību apturēšana. «Mums ir jābūt gataviem maksāt cenu par režīmu, kas veicina personisko privātumu un aizstāv indivīda cieņu un neaizskaramību. Šī cena neizbēgami ietver zināmu [kriminālprocesuālās] efektivitātes upurēšanu, tāpēc ar atsaukšanos uz [procesuālo] efektivitāti nepietiek, lai attaisnotu jebkādu iejaukšanos cilvēka brīvības telpā» [30]. Līdz ar to ir jāpierāda, ka, neveicot ierosināto ierobežojošo pasākumu – arestu –, nopietni tiktu pasliktināta arī efektīva tiesībaizsardzība un minimālie sabiedrības kārtības nosacījumi, kuri nodrošina vidi, kurā indivīdi var baudīt personiskās brīvības augļus. Kā minēja H. Pakers, «neviens nopietni nav rosinājis [domāt], ka mēs [atrodamies] šajā punktā vai [tuvu] pie tā» [31], kad sabiedrības kārtība, kas nodrošina arī personisko brīvību, varētu tikt būtiski sašķobīta.

Tomēr praktiskās sekas šādai policijas rīcības brīvības paplašināšanai H. Pakera ieskatos nebūtu tādas, kas nodrošinātu to, ka visas iedzīvotāju grupas tiktu pakļautas noteiktai iejaukšanās iespējai viņu tiesībās un brīvībās. Ja tā būtu, tad šādus pasākumus nemaz ilgstoši nevarētu izmantot, jo būtu ārkārtīgi liels sabiedrības sašutums. Visdrīzāk šādas paplašinātas policijas brīvības tiktu «īstenotas diskriminējošā veidā pret tiem – nabagiem, nekompetentiem, analfabētiem, nepopulārajiem – kuri vismazāk spēj pievērst uzmanību viņu nožēlojamam stāvoklim un par kuru ciešanām lielākā daļa iedzīvotāju ir vismazāk atsaucīgi» [32]. Tādējādi arī cieņa pret likumu, kas jau tā šajās grupās nav augstā pakāpē, nokristu līdz neredzēti zemam līmenim.

Tāpēc, kā rakstīja H. Pakers, «nav jālegalizē prakse, kas pašlaik ir nelikumīga, [tomēr] plaši izplatīta», bet drīzāk ir «jāapstiprina to nelikumība un tajā pašā laikā jāveic pasākumi, lai mazinātu tās sastopamību» [33]. Tādējādi H. Pakers nonāca pie jautājuma par šādu nelikumīgu darbību sankcijām, kas raksturīgas pienācīgā procesa modelī. Viņš norādīja, ka, cik vien tas ir iespējams, sankcijām ir jābūt ietvertām jau pašā kriminālprocesā, tostarp, atbalstot pierādījumu nepieļaušanu un kriminālvajāšanas izbeigšanu, kas, kā jau minēts iepriekš, ir pretēji noziedzības kontroles modeļa principiem. Tādējādi, ja tiek pārkāptas pilnvaras vai veiktas nelikumīgas darbības, viss process būtu jāsāk no jauna, bet visi «ieraksti, dokumenti un tamlīdzīgi [pierādījumi], kas sagatavoti [šādas] nelikumīgas procedūras laikā, būtu izņemami un iznīcināmi» [34]. Tostarp H. Pakers apskatīja arī iespējamu civiltiesisku vēršanos pret nelikumīgas darbības veikušo policijas amatpersonu, kā arī disciplinārsodu nodrošināšanu, turklāt tai būtu jānotiek, organizējot «ārējo pārbaudi» institūcijās, pie kurām varētu vērsties ar sūdzībām par nelikumīgām darbībām, bet kas nebūtu «departamenta iestāde» jeb tieši iesaistīta. [35]

Visbeidzot, aprakstot abu modeļu uzskatu un principu sistēmu saistībā ar šo jautājumu, H. Pakers turpināja analizēt tā brīža situāciju ASV un tās turpmākās attīstības tendences. Viņš norādīja, ka tobrīd pastāvēja neskaidras policijas pilnvaras apturēt personas uz ielas, tajā skaitā pieprasot atbildēt uz dažādiem jautājumiem. «Nav šaubu, ka policija, tāpat kā jebkura cita persona, var vērsties pie citiem un uzdot viņiem jautājumus. Problēma ir [dilemmā], ko policija var darīt, ja persona atsakās apstāties vai atbildēt uz [jautājumiem]?» [36] Tādējādi H. Pakers nonāca pie secinājuma, ka aresta prakse notiek ne tikai apturot personu uz ielas, bet bieži vien arī nogādājot to iecirknī, īpaši, ja persona policijas ieskatā nav ziņojusi pietiekoši vai nav sniegusi amatpersonu apmierinošas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. [37]

Tādējādi H. Pakers secināja, ka tā brīžā sankcijas par nelikumīgu arestu bija pierādījumu izslēgšana, kriminālvajāšanas izbeigšana un sūdzības policijas departamentam iesniegšana, tomēr tās nereti bijušas deklaratīvas normas. Līdz ar to, neraugoties uz diskusijām dažādiem arestu definējošiem apsvērumiem, pirmām kārtām, tam ir jābūt atbilstošam konstitucionālajiem standartiem. [38]

Visbeidzot viņš norādīja, ka pašreiz «tiesību norma šķietami pasaka vienu, [tomēr] pastāv zināmas aizdomas, ka faktiskā prakse ir atšķirīga. Tomēr tikai tad, kad faktiskās prakses izpēte, ko veicina tiesību normu izstrāde, parāda neatbilstības apmērus, spriedzi starp normu un praksi daļēji novērš reforma. [..] Cik ilgi šāds reformu cikls var sevi uzturēt, nav skaidrs. Tomēr šķiet, ka šāds cikls tagad notiek arestu, kas paredzēti izmeklēšanai, jomā un ka tas lēnām, bet manāmi virza [arī faktisko] praksi pienācīgā procesa modeļa virzienā.» [39]

Jādomā, ka H. Pakera pirms vairākām desmitgadēm ierosinātā diskusija ir aktuāla arī mūsdienās. Taču diemžēl jāsecina, ka tajā, kas tagad notiek kriminālprocesuālo arestu jomā, Latvijā visticamāk populāra ir tieši noziedzības kontroles modeļa ideoloģija.

[1]   Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 24.

[2]   Kriminālprocesa likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 74, 2005. gada 11. maijs.

[3]   Turpat.

[4]   Sk. Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. 263. pants. Aizturēšana. Grāmatā: Kriminālprocesa likuma komentāri A daļa. K. Stradas-Rozenbergas zin. red. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 726. lpp.

[5]   Sal. Investigation. Pieejams: Investigation [aplūkots 2021. gada 24. janvārī].

[6]   Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 24.

[7]   Ibid.

[8]   Rozenbergs J. 62. pants. Aizturētais. Grāmatā: Kriminālprocesa likuma komentāri A daļa. K. Stradas-Rozenbergas zin. red. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 224. lpp.

[9]   Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 25.

[10] Ibid.

[11] Ibid, p. 24.

[12] Pauls Mincs (1868-1941) – Latvijas ebreju izcelsmes jurists un politiķis, LU profesors.

[13] Habeas corpus (latīņu val.) − Habeas Corpus Act – Anglijas parlamenta 1679. gada pieņemts likums, kas noteica kārtību, kādā apsūdzētas personas var tikt arestēta un sauktas pie tiesiskās atbildības. Saskaņā ar šo likumu tiek noteikti tiesiskie pamati, bez kuriem persona nedrīkst tikt arestēta vai saukta pie atbildības.

[14] Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Grāmatā: Rusanovs E. Versija par profesora Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 19. lpp.

[15] Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 25.

[16] Sk. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 5. pantu. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Latvijas Vēstnesis, 1997. gada 13. jūnijs, Nr. 132/144 (858/859).

[17] Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 25.

[18] Ibid.

[19] Ibid.

[20] Ibid.

[21] Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 25.

[22] Ibid.

[23] Bendžamins Kardozo (Benjamin Nathan Cardozo, 1870-1938) – amerikāņu jurists, ievērojams tiesībzinātnieks, no 1932. gada līdz 1938. gadam bija ASV Augstākās tiesas loceklis.

[24] People v. Defore. 242 N.Y. 13, 21, 150 N.E. 585, 587 (1926).

[25] Oriģ. – The criminal is to go free because the constable has blundered.

[26] Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 26.

[27] Ibid.

[28] Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 26.

[29] Ibid.

[30] Ibid, p. 27.

[31] Ibid.

[32] Ibid.

[33] Ibid.

[34] Ibid, p. 28.

[35] Ibid.

[36] Ibid.

[37] Ibid.

[38] Ibid, p. 30.

[39] Ibid.