Biroja Blogs

10.05.2021.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur. Signe Skutele

Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna [Drošības nauda vai cietums]

Herberts Pakers nodaļas sākumā uzdeva jautājumu par to, kas ir jādara ar personu, kura tiek apsūdzēta par noziegumu, bet vēl nav par to notiesāta? Viņš norādīja, ka ASV sistēmā pastāv divi iespējamie varianti – drošības nauda vai cietums (oriģ. – bail or jail). Jeb, «vai persona spēs garantēt nepieciešamo finansiālo nodrošinājumu, ka tā ieradīsies uz tiesu, vai arī šādu iespēju trūkuma dēļ paliks turēta apcietinājumā» [1].

Aplūkojot atšķirības abu modeļu sistēmās, H. Pakers izdalīja arī vairākus citus jautājumus – kādi iemesli attaisno personas paturēšanu apcietinājumā pirms viņas vaina tiek izskatīta? Vai vienīgais būtiskais apsvērums ir varbūtība, ka persona neieradīsies uz tiesu? Ja tā, vai finanšu preventīvie pasākumi ir vienīgais vai vispiemērotākais veids, kā nodrošināt personas ierašanos tiesā? Ja nē, kādi citi apsvērumi ir būtiski? Vai pastāv iespēja, ka viņš var viltot pierādījumus vai iebiedēt lieciniekus? Vai arī iespēja, ka viņš var izdarīt citus likumpārkāpumus, atrodoties brīvībā? Galu galā, cik liela ir varbūtība, ka viņš ir vainīgs inkriminētajā noziegumā?

Skatot šo jautājumu loku no noziedzības kontroles modeļa aspektiem, H. Pakers atgādināja, ka šī modeļa ietvaros pastāv uzskats, ka lielākā daļa personu, kas apsūdzētas noziegumā, ir arī faktiski vainīgas. Savukārt arests, pēc kura tiek izvirzīta apsūdzība, veicina divkāršu ticamību – «arestu veicošā policista spriedumu [nu jau] ir atbalstījis [arī] prokurors» [2], kurš ir nolēmis, ka ir pietiekami daudz pierādījumu, lai personu tiesātu. Tādējādi šī persona jau tiek uzskatīta par noziedznieku. Un «tas, ka konveijers nevar pārvietoties pietiekami ātri, lai viņu [noziedznieku] varētu nekavējoties ierobežot, nav iemesls tam, lai viņš būtu brīvībā» [3].

Vēl jo vairāk, noziedzības kontroles modeļa ieskatos, ja persona tiktu atbrīvota, pastāvētu liels risks, ka viņa varētu neierasties tiesā. Savukārt, ja persona neierastos brīvprātīgi, tad nāktos veltīt jau tā ierobežotos pieejamos resursus, lai personu uz turieni nogādātu. Tas šāda modeļa konceptā tiek uzskatīts par iespējamu tikai tad, ja tas notiktu izņēmuma kārtā, bet, ja jau liels skaits personu pirms tiesas tiktu atbrīvotas, problēma varētu kļūt nekontrolējama un tad nāktos saskarties ar apburto loku − «jo vairāk cilvēku neieradīsies [uz tiesu], jo vairāk cilvēku tiks mudināti neierasties, un visa sistēma sabruks» [4].

Taču noziedzības kontroles modelī neierašanās nav vienīgais risks, kas saistīts ar pirmstiesas «brīvības atņemšanas» ierobežošanu. Par nepieņemamu tiek uzskatīta arī iespēja, ka šie «zināmie noziedznieki», gaidot tiesu, varētu izdarīt turpmākus noziegumus, kas pats par sevi esot pietiekams iemesls, lai «neveicinātu pirmstiesas brīvības saglabāšanu kā normu» [5]. Vēl jo vairāk, šie modeļa piekritēji izmanto argumentu, ka no tā izrietošās briesmas citu cilvēku vai sabiedrības kopuma īpašumam un cilvēku dzīvībām ir nepiedodamas un neattaisnojamas, jo tās taču varēja tik viegli novērst.

Arī attiecībā uz tiem likumpārkāpējiem, kas nodarījumu veikuši pirmo reizi vai tiem, kas acīmredzami nerada nekādas briesmas šāda modeļa ietvaros pastāvot pamatots iemesls, kāpēc varētu tikt ierobežota arī viņu brīvība. Kā aprakstīja H. Pakers, tiesas tomēr sliecas būt pielaidīgas pret tiem, kas nodarījumu veikuši pirmo reizi vai tiem, kuru nodarījums ir bijis mazāk smags. Līdz ar to pastāv iespēja, ka viņiem daudz biežāk tiks piespriesta probācija, naudas sods vai nosacīti soda veidi. Modeļa ietvaros šie sodi tiek uzskatīti par tādiem, kam «nav būtiska ietekme uz personu turpmāko dzīvi» [6]. Jāatgādina gan, ka, skatoties uz Latvijas tiesību sistēmu, arī šādiem sodiem tomēr ir būtiska ietekme uz personu turpmāko dzīvi, piemēram, uz iespējām ieņemt noteiktu amatu un darboties kādā konkrētā profesijā. [7]

Taču saskaņā ar noziedzības kontroles modeļa principiem daudzām personām šis īsais laiks, kas pavadīts cietumā, gaidot tiesu, ir «ne tikai noderīgs atgādinājums, ka noziegums neatmaksājas, bet arī vienīgais šāds atgādinājums, kuru viņi, iespējams, dzīves laikā saņems» [8].

Vēl jo vairāk, noziedzības kontroles modeļa ieskatos ievērojami lielāks skaits apsūdzēto, kuri iepriekš būtu vainu atzinuši, tomēr izvēlētos drīzāk stāties zvērināto tiesas priekšā, nevis maģistrāta priekšā, ja vien viņi varētu būt brīvībā līdz tiesas procesam. Līdz ar to arī stimuls atzīt savu vainu ievērojami samazinās, nolūkā panākt lietas izskatīšanu zvērināto tiesas priekšā un pavadīt iespējami ilgāku laiku brīvībā. Turklāt, šī modeļa piekritēju redzējumā, maz ticams, ka varētu pieaugt to personu procentuālais daudzums, kas tiktu atzīti par nevainīgiem, jo šīs personas, pēc savas būtības visticamāk ir vainīgas. Tādējādi galvenais risks ir tāds, ka pieaug laika patēriņš, kas vajadzīgs lietas iztiesāšanai zvērināto tiesā, kuras patiesībā tur nemaz nebūtu jāiztiesā. Un tas rada spriedzi jau tā pārslogotajam procesam. [9]

Tajā pašā laikā H. Pakers norādīja, ka šie noziedzības kontroles modeļa atbalstītie argumenti pret pirmstiesas brīvības nodrošināšanu nav argumenti par labu drošības naudas sistēmai. Arī drošības naudas sistēmai pastāv dažādi diskutabli jautājumi, tostarp tas, ka maģistrāts var noteikt tādu drošības naudas summu, kuru visticamāk persona nemaz nevarēs samaksāt. Tādējādi, aprakstot šo modeli, H. Pakers arī norādīja, ka «drošības naudas sistēmā ir netaisnības, ko [nemaz] neprasa noziedzības apkarošanas modeļa principi» [10]. Arī policijas efektivitāti tikai veicinātu tas, ka iecirkņu ēkas nebūtu pārblīvētas ar likumpārkāpējiem, kas izdarījuši mazāk smagus noziegumus. Tādējādi, kā rakstīja H. Pakers, varētu izmantot pavēsti nevis apcietināšanu vai atbrīvošanu ar drošības naudu, tomēr «tas būtu jādefinē skaidri – lai veicinātu noziedzības kontroles procesa efektivitāti, nevis kaut kādu abstraktu «tiesību» uz pirmstiesas brīvību» [11]. Proti, nenosakot apcietināšanu vai drošības naudu, noziedzības kontroles modeļa ietvaros būtībā tiek atbalstīta procesa efektivitāte, nevis indivīda tiesības.

Pretēji noziedzības kontroles modelim, pienācīgā procesa modeļa pamatprincips ir tāds, ka persona, kas ir apsūdzēta par noziegumu, nav noziedznieks. Proti, «līdz brīdim, kad vienīgā institūcija, kurai ir tāda kompetence, – tiesa – oficiāli neizlems vainu, personas statusu nevar pielīdzināt notiesātā statusam» [12].

Saistībā ar to, H. Pakers aprakstīja, ka apsūdzētajam var pastāvēt šķēršļi gatavoties aizstāvībai, jo viņam ir jāspēj brīvi un neierobežoti apspriesties ar advokātu, tāpat arī viņam jādod iespēja atrast lieciniekus. Šīs visas darbības tiek būtiski ierobežotas, paturot viņu apcietinājumā. Papildus tam, arī viņa spēja nopelnīt iztikas līdzekļus tiek ierobežota, galu galā viņš var zaudēt darbu un viņa ģimene var ciest ārkārtīgas ekonomiskas grūtības. Un tas viss – «pirms jebkādas vainas noteikšanas» [13].

Vēl jo vairāk tas, pienācīga procesa modeļa ietvaros, tiek uzskatīts par piespiedu pasākumu, kas kavē personas gribu pretoties un viņam ir lielāka iespēja atteikties no dažādiem aizsardzības pasākumiem, tādējādi piekrītot atzīt savu vainu, tostarp, izdarot to nepamatoti vai pat piespiedu kārtā. [14] Un «kad tas notiek lielā vairumā, sacīkstes [process] kā kopums cieš, jo tā vitalitāte ir atkarīga no efektīvas sacīkstes» [15].

Protams, arī pienācīgā procesa modelī pastāv iespējas ierobežot personas brīvību, ciktāl tas ir nepieciešams, lai «kalpotu tiesību sistēmas likumīgajiem mērķiem» [16].

Pienācīga procesa modeļa ietvaros pastāv dažādi veidi, kā nodrošināt personas ierašanos – kriminālsods par neierašanos (oriģ. ‑ criminal penalties for nonapperance), pavēstes izmantošana kā sākotnēja alternatīva, personas atbrīvošana uz viņas pašas vai citas personas galvojuma pamata un tās uzraudzībā. [17]

Pienācīga procesa modeļa sistēma primāri atbalsta drošības naudu un galvojumu kā nodrošinājumu tam, ka persona ierodas uz tiesas sēdi. Turklāt drošības nauda ir jānosaka saprātīgi, atkarībā no konkrētā gadījuma apstākļiem, nevis mehāniski. «Būtībā drošības pasākumu noteikšanai ir jābūt faktiskam procesam, kurā tiek ņemti vērā atbildētāja finanšu resursi, loma sabiedrībā, personas raksturs un inkriminētā nozieguma apstākļi, kā arī citi būtiski faktori, attiecībā uz katru konkrēto indivīdu pieņemot lēmumu par minimālo drošības naudas apmēru, kas nepieciešams, lai nodrošinātu pietiekamu varbūtību, ka persona ieradīsies tiesā» [18].

Atbilstoši pienācīga procesa modeļa principiem, ir pilnīgi nepieņemami noteikt tādu drošības naudu, kuru persona nespēj izpildīt. Tādējādi, ja tas tomēr ir pieļauts, jābūt pieejamai ātrai izskatīšanai apelācijas kārtībā, lai labotu šādas kļūdas. [19] Arī apcietinājuma, ja tāds ir izraudzīts, termiņš nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt minimumu, kas nepieciešams pēc aresta, lai noskaidrotu attiecīgos faktus. [20] Tajā pašā laikā neapšaubāmi pastāv liels personu loks, kam jebkura drošības nauda ir pārmērīga. [21] Īpaši tas attiecas uz cilvēkiem, kuriem ir trūcīgās personas statuss.

H. Pakers norādīja arī pētījumus par drošības naudas jautājumiem. [22] Par drošības naudas reformas nepieciešamību norādīja arī citi H. Pakera laika biedri, rakstot, ka «drošības nauda, kāda tā ir Amerikas Savienotajās Valstīs, ir konstitucionāls jēdziens, ienesīgs bizness, metode, kā izvairīties no ilgstoša ieslodzījuma un sistēma, kas pastiprina satraucošo ekonomisko polarizāciju ASV pilsētās šodien» [23].

H. Pakers rakstīja, ka tajā pašā laikā pastāv iespēja, ka lēmums nemaz nemēģināt iemaksāt drošības naudu ir brīvprātīgs, jo cilvēks, kurš zina, ka ir faktiski vainīgs, var vienkārši izlemt, ka nav vērts viņam tērēt laiku un naudu drošības naudas iemaksai. Tomēr esot daudzi cilvēki, kurus galu galā atzīst par vainīgiem, bet kas, iemaksājot drošības naudas, tiek atbrīvoti līdz tiesas procesam. Viņu apziņa par vainu var būt tikpat liela kā šiem minētajiem nabadzīgajiem, taču viņi izmanto savas tiesības būt brīviem, kamēr viņi nav oficiāli notiesāti. Kā norādīja H. Pakers ‑ «Tas ir negodīgi pret nabadzīgajiem, liedzot viņiem vienādas tiesības» [24].

Savukārt citi apcietinājuma pamati pienācīgā procesa modeļa izpratnē ir nepamatoti vai pat diskrimējoši. Piemēram, primstiesas apcietinājuma kā neoficiāla soda izmantošana pirms vainas vai soda formālas noteikšanas. Toties, runājot par iespējamību, ka apsūdzētais varētu izdarīt vēl kādus noziegumus, ja tiek atstāts brīvībā, saskaņā ar šī modeļa vērtībām izraisa jautājumus, jo vēl jau nemaz nav noteikts, ka viņš vispār ir izdarījis kādu noziegumu. [25] H. Pakers ar ironiju norādīja, ka tad jau pastāvētu arī preventīvās aizturēšanas loģika, kas attiektos arī uz personām, kuras nesen atbrīvotas no cietuma ‑ «kāpēc gan tās nevarētu atkārtoti apcietināt un ieslodzīt, jo tās var izdarīt vēl citu noziegumu?» [26]

Tajā pašā laikā, aprakstot šo pienācīgā procesa modeli, H. Pakers minēja, ka problēma, ko darīt «ar «bīstamām» personām, kuras nav notiesātas par noziegumu izdarīšanu, ir satraucoša» [27]. Viņa ieskatos risinājums, ja tāds vispār ir, būtu noteikt standartus, lai konstatētu, kas ir «bīstams» un lai nodrošinātu minimālās procesuālās tiesības uz pienācīgu procesu, kā arī uzklausīšanu personām, kuras šī iemesla dēļ vēlas ierobežot. [28] Tomēr, «lai kāds būtu risinājums, tas nevar apiet šīs pamatprasības attiecībā uz pienācīgu procesu, atļaujot nediferencēti preventīvi aizturēt cilvēkus, kuri tiek apsūdzēti noziegumā» [29].

Protams, dažos gadījumos pastāv iespēja, ka persona, ja tā atradīsies brīvībā, apdraudēs lieciniekus, iznīcinās pierādījumus vai citādi kavēs pret viņu vērstās lietas sagatavošanu. Kā rakstīja H. Pakers, tas ir īpaši iespējams organizētās noziedzības gadījumā. Tomēr pienācīgā procesa modeļa ietvaros šis arguments tiek apšaubīts, sakot, ka, «jo augstāka ir iesaistītās [noziedzīgās] organizācijas pakāpe, jo mazāk ticams, ka obstruktīvas taktikas veicināšanai būtu nepieciešama tieši šīs [konkrētās] apsūdzētās personas personīga dalība» [30].

Turklāt šādu problēmu ir iespējams risināt citādāk, tostarp, nodrošinot lieciniekiem policijas aizsardzību, nosakot aizliegumus tuvoties, paredzot kriminālsodus par liecinieku ietekmēšanu. Taču pie pirmās konkrētās pazīmes, ka persona ir iesaistījusies tamlīdzīgās obtruktīvās darbībās, ir pilnīgi pareizi un pamatoti censties viņu ierobežot, pamatojoties ar pierādījumiem, ka ir notikušas šādas darbības. Tomēr modeļa ietvaros tiek uzsvērts, ka pastāv atšķirība starp «rīcību, pamatojoties uz pierādījumiem pēc fakta, un aizdomām pirms fakta» [31].  Galu galā, kopumā pienācīgā procesa modeļa ietvaros pirmstiesas brīvības nodrošināšanai būtu jābūt normai.

Ķeroties pie situācijas analīzes un attīstības tendencēm, H. Pakers vispirms pievērsās tieši drošības naudas jautājuma analīzei, norādot, ka tā ir pieņemama tikai, lai nodrošinātu personas klātbūtni tiesas procesā, bet citi apsvērumi nav pieļaujami. [32]

Tajā pašā laikā viņš norādīja, ka H. Pakera publikācijas sarakstīšanas brīdī bija ļoti minimāla apelācijas kontrole pār drošības naudas noteikšanu, tādējādi pirmās instances tiesai bija plaša rīcības brīvība. Vēl jo vairāk drošības nauda parasti tieka noteikta, pamatojoties uz izskatāmo bijušo nodarījumu, lai gan pastāvēja arī tās samazināšanas iespējas. [33]

Tādējādi H. Pakers uzskatīja, ka drošības nauda tika noteikta pārāk mehāniski. «Drošības nauda vai cietums ir jautājums, uz kuru var atbildēt, pamatojoties uz personas finansiālo stāvokli. Līdz ar to kopumā iespējamais gangsteris vai rūdīts noziedznieks var tikt atbrīvots pret drošības naudu, bet persona, kas pirmo reizi pārkāpj likumu vai maza smaguma likumpārkāpējs paliek cietumā». [34]

H. Pakers arī konstatēja, ka sistēma kopumā pieļauj un pat veicina drošības naudas noteikšanu tādā apmērā, kas nodrošina personas palikšanu cietumā. [35] Un «ja tiek uzskatīts, ka tiesību normas lielākoties atbilst pienācīgā procesa modelim, ir skaidrs, ka praktiskā realitāte norāda uz situāciju, kas ir daudz tuvāka noziedzības kontroles modelim.» [36]

Saskaņā ar H. Pakera minēto tā brīža ASV bija plaši izplatīta neapmierinātība ar sistēmas darbību, kas galvenokārt paļaujas uz finanšu līdzekļu izmantošanu, lai nodrošinātu personas klātbūtni tiesas procesā. Atšķirībā no citām modeļos aprakstīto jautājumu tendencēm, H. Pakers uzskatīja, ka šajā aspektā nepastāv tiesiska rakstura tendences, kā arī nav pieņemti nekādi lēmumi, lai izstrādātu jaunas normas. H. Pakera ieskatos pastāvēja tieši pretēja tendence, praksei aizvien tuvinoties noziedzības kontroles modeļa izpratnei. Tomēr viņa ieskatos tiek veikti eksperimenti, lai pierādītu, cik iedarbīgi, nodrošinot personas ierašanos tiesā, ir citi līdzekļi. Proti, ir uzlaboti faktu noskaidrošanas mehānismi, pavēstes izmantošana u. tml.m[37]

«Ir grūti teikt, kur tas viss novedīs. [..] Šķiet [ir] droši prognozēt, ka tuvākajā nākotnē likumdošana un tiesu nolēmumi vairāk attīstīs, nevis samazinās [procesa] atbilstību pienācīgā procesa modelim.» [38] Šķiet, ka šīs H. Pakera prognozes nebūt nav piepildījušās.

[1]         Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 38.

[2]         Ibid, p. 39.

[3]         Ibid.

[4]         Ibid.

[5]         Ibid.

[6]         Ibid.

[7]         Skutele S. Kriminālprocesa pret personu ietekme uz profesiju. Pieejams: Kriminālprocesa pret personu ietekme uz profesiju [aplūkots 2021. gada 21. aprīlī].

[8]         Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 39.

[9]         Ibid, p. 40.

[10]      Ibid.

[11]      Ibid.

[12]      Ibid, p. 41.

[13]      Ibid.

[14]      Ibid.

[15]      Ibid.

[16]      Ibid.

[17]      Ibid, p. 42.

[18]      Ibid.

[19]      Ibid.

[20]      Ibid.

[21]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 43.

Sal. ASV Konstitūcijas 8. labojums. Sk., piemēram, ASV Konstitūcija. Pieejams: ASV Konstitūcija [aplūkots 2021. gada 19. aprīlī].

[22]      Piemēram, Freed D. J., Wald P. M. Bail in the United States. Pieejams: Bail in the United States [aplūkots 2021. gada 19. aprīlī].

[23]      Lannon C. D. Bail in the United States: A System in Need of Reform. Hastings Law Journal. November 1968, Vol. 20., Is. 1., Art. 10., p. 380.

[24]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 43.

[25]      Ibid.

[26]      Ibid, p. 44.

[27]      Ibid.

[28]      Ibid.

[29]      Ibid.

[30]      Ibid.

[31]      Ibid.

[32]      Ibid, p. 45.

[33]      Ibid.

[34]      Ibid.

[35]      Ibid.

[36]      Ibid.

[37]      Ibid, p. 45.-46.

[38]      Ibid, p. 46.