Biroja Blogs

31.05.2021.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur. Signe Skutele

Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna [Federālais habeas corpus]

Savas publikācijas iztirzājumu Herberts Pakers noslēdza ar jautājumu par jauna procesa uzsākšanu kā aizstāvības blakus uzbrukumu (oriģ. – collateral attack [1]) iepriekš apelācijas instances tiesā konstatētajiem faktiem. H. Pakers īpaši uzsvēra tieši federālā habeas corpus (oriģ. – federal habeas corpus) [2] un ASV konstitūcijas četrpadsmitā labojuma [3] nozīmi.

Visus jautājumus, viņaprāt, būtiski ietekmē tas, ka pastāv atšķirības starp štatu un federālajiem likumiem. [4] H. Pakers modelēja situāciju, kad persona štata kriminālprocesa ietvaros tika atzīta par vainīgu, bet šī persona vēršas ar federālo habeas corpus [5] par to, ka viņa tikusi turēta apcietinājumā, pārkāpjot ASV konstitūciju un likumus, visbiežāk tiesību aizskāruma četrpadsmitā labojuma kontekstā. [6]

Federālais habeas corpus ir «procedūra, saskaņā ar kuru federālā tiesa var pārbaudīt personas ieslodzījuma likumību. Tā visbiežāk ir kriminālprocesa stadija, kas seko pēc tiešas apelācijas procesa» [7]. Habeas corpus ir plaši aplūkots institūts anglo-amerikāņu sistēmā. Sākotnēji ASV «koloniālā perioda laikā «habeas corpus» bija kļuvis pazīstams kā tāda pavēste, kas ir pieejama ieslodzītajam, kurš tiek turēts bez tiesas [sprieduma] vai galvojuma vai saskaņā ar [tādas] tiesas, kurai nav bijusi jurisdikcija, rīkojumu, kas liek viņa ieslodzītājam ierasties kopā ar ieslodzīto vispārējās jurisdikcijas tiesā un attaisnot [šo] ieslodzījumu» [8]. Pēc neatkarības pasludināšanas ASV likumdevējs un Augstākā tiesa precizēja habeas corpus principu. Tomēr dažādi ierobežojumi pastāvēja līdz pat 1867. gadam, kas uzskatāms par mūsdienu izpratnes par habeas corpus pirmsākumu, kad ASV Kongress paplašināja habeas corpus piemērošanu. [9]

Savukārt četrpadsmitais labojums tika ierosināts 1866. gada 13. jūnijā un pieņemts 1868. gada 9. jūlijā. [10] Ar šo labojumu vispirms tika noteikts, ka visas personas, kas dzimušas vai naturalizētas un dzīvo ASV, ir tās pilsoņi. Papildus tam tika noteikts, ka neviens štats nevar izdot vai ļaunprātīgi izmantot likumus, kas ierobežo ASV pilsoņu privilēģijas un brīvības, apdraud dzīvību, brīvību vai īpašumu bez tiesas izmeklēšanas, turklāt visi ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Labojums ietvēra arī dažādus ar ASV amatpersonām saistītus jautājumus, kā arī ar parādu un parādu atmaksu saistītus aspektus. [11]

Tomēr H. Pakers norādīja uz tobrīd aktuālu jautājumu par konstitūcijas četrpadsmitajā labojumā ietvertajām tiesībām. [12] Tieši četrpadmitajā labojumā minētie principi kā juridiski saistoši imperatīvi, viņaprāt, arī ir atbilstoši pienācīgā procesa modelim. Savukārt par procesuālu jautājumu H. Pakers izvirzīja to, cik lielā mērā federālā līmenī par štatos pabeigtām krimināllietām varētu atļaut atsaukties uz pienācīgā procesa modeļa paplašinātajiem principiem, lai atceltu štatā notiesājošu spriedumu un sodu. [13]

Ilustrējot abu kriminālprocesa modeļu atšķirības, H. Pakers minēja trīs «reprezentatīvus jautājumus» [14]. Pirmkārt, ja habeas corpus lūgumraksta iesniedzējs jebkurā kriminālprocesa brīdī štatā bija norādījis uz četrpadsmitā labojuma tiesību pārkāpumu, kas ticis izskatīts pēc būtības un noraidīts štata tiesā, vai lūgumraksta iesniedzējs var aicināt šo jautājumu pārskatīt federālā līmenī? [15] Šādu iemeslu dēļ, piemēram, ASV Augstākā tiesa bija noraidījusi lūgumu 1915. gadā lietā Frank v. Mangum [16]. [17]

Otrkārt, ja federālā habeas corpus lūgumraksta iesniedzējs nav izmantojis iespēju laicīgi ierosināt sūdzību štata tiesā par četrpadsmitā labojuma pārkāpumu un līdz ar to procesuālie noteikumi štatā liedz viņam šo jautājumu ierosināt termiņa nokavējuma dēļ, vai viņš tomēr var lūgt to skatīt federālā līmenī? [18]

Visbeidzot, treškārt, kāda būtu atbilstoša rīcība, ja iepriekš spēkā bijušās normas tiek mainītas kopš štatā tika notiesāta persona, proti, «vai šādām izmaiņām ir atpakaļejošs spēks» [19]?

Kā norādīja H. Pakers, tad apstiprinošas atbildes uz šiem jautājumiem, liecina par pienācīgā procesa modeļa dominēšanu, savukārt negatīvas atbilst noziedzības kontroles modeļa izpratnei. Turklāt H. Pakers uzskatīja, ka par spīti tam, ka teorijā vairāk tiek uzsvērtas tieši pienācīgā procesa modeļa vērtības, praksē aizvien tiek īstenotas darbības atbilstoši noziedzības kontroles modelim. [20]

Detalizēti aprakstīt abu modeļu izpratni H. Pakers uzskatīja par nevajadzīgu, jo «tie ir netieši saistīti ar iepriekš teikto par kriminālprocesu apelācijas instancē» [21]. Tomēr H. Pakers iezīmēja situāciju un tendences, rakstot, ka «līdz 1953. gadam bija «maksimāli šaubīgi», vai federālās konstitucionālās prasības, kas pēc būtības [jau bijušas] izvirzītas un izlemtas štatu krimināltiesās, var atkārtoti tikt izskatītas federālajās tiesās habeas corpus procesā» [22].

Šo situāciju, H. Pakera ieskatos, raksturoja spriedums lietā Brown v. Allen [23]. Lietā Brown v. Allen vairākas personas, kas atsevišķos tiesas procesos tikušas notiesātas, piespriežot nāvessodu, iesniedza habeas corpus pieteikumu federālajā rajona tiesā. [24] Šīs personas apgalvoja, ka notiesātas, neievērojot federālās konstitucionālās tiesības, tostarp, izvēloties zvērinātos, radot diskriminācija pret melnādainajiem apsūdzētajiem. [25]

H. Pakers norādīja, ka kopš lietas Brown v. Allen, pieauga iesniegto habeas corpus lūgumrakstu skaits. Turklāt ASV Augstākā tiesa ar spriedumu lietā Townsend v. Sain [26] bija atkārtoti apstiprinājusi lietā Brown v. Allen minēto, papildus tam tomēr radot noteikumus, kas ir daudz labvēlīgāki habeas corpus lūgumrakstu iesniedzējam. H. Pakers gan uzsvēra, ka «tajā pašā laikā, kad [ASV Augstākā] tiesa atvēra durvis [tam], lai federāli izskatītu lietas, kas jau tikušas izšķirtas štatu tiesā, izskatās, ka [tā vienlaicīgi] aizslēgusi durvis pirmajam spriedumam federālajā tiesā par četrpadmitā labojuma tiesībām, ko štatu tiesas atteicās izskatīt» [27].

Ar spriedumu lietā Fay v. Noia [28], H. Pakera ieskatos, vismaz īslaicīgi tika atrisinātas vairākas pretrunas, nodrošinot to, ka federālā tiesa «var un konkrētos gadījumos tai vajadzētu» noteikt federālās prasības, pat ja iesniedzējs nav izmantojis vai nav savlaicīgi izmantojis visus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas viņam bija pieejami štata tiesā. [29] Kā piemēru šādām situācijām H. Pakers ilustrēja gadījumu, kad štatā notiesātais bija apgalvojis, ka notiesājošais spriedums bijis pamatots ar piespiedu atzīšanos. «Viņam vairs nav liegums meklēt atbrīvošanu, pamatojoties ar federālo habeas» [30].

Tādējādi H. Pakers secināja, ka ar spriedumiem lietās Brown v. Allen un Fay v. Noia tika ieviesta doktrīna, kas piešķir federālajām tiesām plašas uzraudzības pilnvaras pār «štatu kriminālās justīcijas administrēšanu» [31].

Turklāt H. Pakers norādīja arī uz šādu tiesību atpakaļejošo spēku. Proti, «štatā ieslodzītais, kas notiesāts saskaņā ar nelikumīgi iegūtiem pierādījumiem pirms [sprieduma lietā] Mapp v. Ohaio [32], bez advokāta nodrošināšanas pirms [sprieduma lietā] Gideon v. Wainvright [33], [..] uz atzīšanās pamata, kas tika panākta nopratināšanas procesā bez aizstāvja klātbūtnes pirms [sprieduma lietā] Escobedo v. Illinois [34], vai nespējot liecināt savā vārdā pirms [sprieduma lietā] Malloy v. Hogan, [35] tagad var būt tiesīgs [lūgt] atbrīvošanu, [pamatojoties uz] habeas corpus» [36].

Kā konstatēja H. Pakers, «ikvienu ieslodzīto kavē dažādi šķēršļi, lai iesniegtu veiksmīgu habeas corpus pieteikumu» [37]. H. Pakers uzskatīja, ka vairumā gadījumu personai nav bijusi pieejama advokāta palīdzība, kad viņam «jāpārliecina federālā apgabala tiesnesis, [kas pieder pie] viena[s] no īpaši nesentimentālām cilvēku grupām, ka pastāv pamatotas šaubas, vēl pirms [tiesnesis] vispār skatīs lietu pēc būtības» [38]. Tajā pašā laikā arī šajā jautājumā H. Pakers norādīja, ka vismaz teorētiski un lēnām arī praktiski, process tuvojas pienācīgā procesa modelim.

Viscaur savā publikācijā tieši pieeju advokātam H. Pakers uzskatīja par vienu no svarīgākajām indivīda tiesībām, vienlaikus norādot arī uz abu kriminālprocesa modeļu dažādo izpratni par tā nozīmi. [39]

Noziedzības kontroles modelī, kurā īpaša loma ir administratīvajam aparātam un tā vadībai, advokāts ir tikai lieka greznība, uzskatot, ka «nevienā posmā viņš nav neaizstājams. Un tikai ļoti nelielā daļā gadījumu, kas vispār nonāk tiesā, un vēl mazākā daļā, kas tiek izskatīti apelācijas kārtībā, advokāts ir jāuzskata labākajā gadījumā par tolerējamu» [40].

Savukārt pienācīgā procesa modelis, kurā īpašs uzsvars ir sacīkstes procesam un tiesai, padara advokātu par «izšķirošu figūru viscaur procesā» [41]. Tieši advokāta klātbūtne, atbilstoši pienācīgā procesa modeļa uzskatiem, nodrošina šī modeļa pamatprincipu īstenošanu.

Savā publikācijā H. Pakers vairākkārt bija uzsvēris lietas Gideon v. Wainwright sprieduma lomu uz kriminālprocesu, kas izšķiroši bija nodrošinājis to, ka valsts dodas pienācīgā procesa modeļa virzienā. [42] Šīs lietas ietvaros ASV Augstākā tiesa noteica, ka personām, kuras finansiāli nespēj atļauties advokāta palīdzību, valstij tas ir jānodrošina. H. Pakera ieskatos, tas bija vislielākais solis, virzot kriminālprocesa normas pienācīgā procesa modeļa virzienā. [43]

Turklāt H. Pakers norādīja uz vairākiem nozīmīgiem jautājumiem, tostarp, vai «tikai «nopietnos» pārkāpumos» [44] ir jābūt nodrošinātām tiesībām uz advokāta palīdzību, un, «ja, jā, tad kādi ir «nopietnības» kritēriji»? [45] Tāpat arī kad šādas tiesības uz «padomu «sākas» un «beidzas»?» [46] Turklāt kā vēl vienu diskutablu jautājumu H. Pakers norādīja to, vai ar tiesas lēmumu piešķirtam valsts advokātam būtu jābūt tādām pašām tiesībām kā privāti izvēlētam? H. Pakers gan neturpināja publikācijā sīkāk iztirzāt šos jautājumus.

Tomēr viņš norādīja savus secinājumus par procesu kopumā. Proti, «neviens nevar apšaubīt, ka kriminālprocesa normas ir strauji un iespaidīgi pārvietotas [..]pienācīgā procesa modeļa virzien[ā]. [.. Taču n]eviens [tāds] kriminālprocesa virziena vai ātruma novērtējums nevar būt reālistisks, ja nespēj novērtēt ne tikai normatīvo revolūciju, kas ir notikusi, bet [arī] pārmaiņu un inerces spēku, kas noteiks [to], kādā mērā šī revolūcija kļūs par realitāti» [47].

[1]         Collateral attack – blakus uzbraukums. No angļu val. collateral – blakus, papildus, netieši, nodrošinājums, un attack – uzbrukums, trieciens. Sal. Burt F., Perryman B., Ewald T. Collateral Attacks on Class Resolutions. The Florida bar journal. 2017. gada 1. jūlijs, Vol. 91 (7).; Emery C. Collateral Attack – Attacking Ultra Vires Actions Indirectly In Courts and Tribunals. Modern law review. Sep. 1993., Vol. 56(5).; Fountaine C. L. Due process and the impermissible collateral attack rule in employment discrimination cases: analysis of selection 108 of the Civil Rights Act of 1991. University of Pittsburgh law review. 1997. gada 1. janvāris, Vol. 58(2).; Haller L. Abuse of process, collateral attack and claims against lawyers. Civil justice quaterly. 2015., Vol. 34(4).; Woolley P. The availability of collateral attack for inadequate representation in class suits. Texas law review. 2000. gada 1. decembris, Vol. 79(2).

[2]         Sal. Federal Habeas Corpus for State Prisoners. Columbia Law Review. Feb. 1955, Vol. 55., No 2.; Shadoan A. T. Federal Habeas Corpus for State Prisioners. Law Notes for the General Practitioner. Jan. 1967, Vol. 3., No. 2.

[3]         Sk. Fourteenth Amendment. Pieejams: Fourteenth Amendment [aplūkots 2021. gada 18. maijā].; Sal. ASV Konstitūcija. Pieejams: ASV Konstitūcija [aplūkots 2021. gada 18. maijā].

[4]         Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 57.

[5]         Habeas corpus no latīņu val. vārdiem habēre, habeō – man ir, habeas – jums ir, un corpus – ķermenis, miesa, kopums. Sk. Rāta A. Latīņu valoda juristiem. Rīga: Zvaigzne, 1991, 287., 300. lpp.

[6]         Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 57.

[7]         Federal Habeas Corpus: A Brief Legal Overview. Pieejams: Federal Habeas Corpus [aplūkots 2021. gada 21. maijā]; Hanson R. A., Daley H. W. K. Federal Habeas Corpus Review. Challenging State Court Criminal Convictions. Pieejams: Federal Habeas Corpus Review [aplūkots 2021. gada 21. maijā].

[8]         Federal Habeas Corpus: A Brief Legal Overview. Pieejams: Federal Habeas Corpus [aplūkots 2021. gada 21. maijā].

[9]         Ibid.

[10]      Citizenship Rights, Equal Protection, Apportionment, Civil War Debt. Pieejams: Citizenship Rights, Equal Protection, Apportionment, Civil War Debt [aplūkots 2021. gada 21. maijā].

[11]      Sīkāk sk. Citizenship Rights, Equal Protection, Apportionment, Civil War Debt. Pieejams: Citizenship Rights, Equal Protection, Apportionment, Civil War Debt [aplūkots 2021. gada 21. maijā].

[12]      Vairāki pētījumi, kas tobrīd tika veltīti dažādu četrpadmistā labojuma aspektu analīzei. Sk., piemēram, Lupu I. C. Untangling the Strands of the Fourteenth Amendment. Michigan Law Review. Apr. 1979, Vol. 77., No. 4.; Paulsen M. G. The Fourteenth Amendment and the Third Degree. Stanford Law Review. May 1954., Vol. 6., No. 3.; Kelly A. H. The Fourteenth Amendment Reconsidered: The Segregation Question. Michigan Law Review. Jun. 1956, Vol. 54., No. 8.

[13]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 57.

[14]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 57.

[15]      Ibid.

[16]      Frank v. Mangum. Apr. 12., 1915. 237 U.S. 309 (1915.) Sk. Frank v. Mangum. Pieejams: Frank v. Mangum [aplūkots 2021. gada 21. maijs].

[17]      Federal Habeas Corpus: A Brief Legal Overview. Pieejams: Federal Habeas Corpus [aplūkots 2021. gada 21. maijā].

[18]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 57.-58.

[19]      Ibid, p. 58.

[20        Ibid.

[21]      Ibid.

[22]      Ibid.

[23]      Brown v. Allen. Feb. 9., 1953. 344 U.S. 443 (1953).

[24]      Brown v. Allen. Pieejams: Brown v. Allen [aplūkots 2021. gada 20. maijā]; Brown v. Allen. Pieejams: Brown v. Allen [aplūkots 2021. gada 20. maijā].

[25]      Ibid.

[26]      Townsend v. Sain. Mar. 18., 1963. 372 U.S. 293 (1963). Sal. Townsend v. Sain. Pieejams: Townsend v. Sain [aplūkots 2021. gada 20. maijā].

[27]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 58.

[28]      Fay v. Noia. Mar. 18., 1963. 372 U.S. 391 (1963). Fay v. Noia. Pieejams: Fay v. Noia [aplūkots 2021. gada 21. maijā].

[29]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 58.-59.

[30]      Ibid, p. 59.

[31]      Ibid.

[32]      Mapp v. Ohio. Jun. 19., 1961. 367. U.S. 643 (1961). Sk. arī Mapp v. Ohio Podcast. Pieejams: Mapp v. Ohio Podcast [aplūkots 2021. gada 24. janvārī].

[33]      Gideon v. Wainwright. Mar. 18., 1963. 372. U.S. 335. (1963). Sk. arī Facts and Case Summary – Gideon v. Wainwright. Pieejams: Facts and Case Summary – Gideon v. Wainwright [aplūkots 2021. gada 24. janvārī].

[34]      Escobedo v. Illinois. Jun. 19., 1961. 378 U.S. 478 (1964); Sk. arī Escobedo v. Illinois. Pieejams: Escobedo v. Illinois [aplūkots 2021. gada 25. janvārī].

[35]      Malloy v. Hogan. Jun. 15., 1964. 378 U.S. 1(1964). Sk. arī Malloy v. Hogan. Pieejams: Malloy v. Hogan [aplūkots 2021. gada 21. maijā]; Malloy v. Hogan. Pieejams: Malloy v. Hogan [aplūkots 2021. gada 21. maijā].

[36]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 59.

[37]      Ibid.

[38]      Ibid.

[39]      Ibid.

[40]      Ibid, p. 60.

[41]      Ibid.

[42]      Ibid.

[43]      Ibid.

[44]      Ibid.

[45]      Ibid.

[46]      Ibid.

[47]      Ibid.