Biroja Blogs

07.06.2021.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur. Signe Skutele

Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna [Vai H. Pakera prognoze par virzīšanos uz pienācīgā procesa modeli ir pareiza?]

Herberts Pakers savu publikāciju par divu modeļu doktrīnu pabeidza, aprakstot, viņaprāt, pastāvošās tendences turpmākajā kriminālprocesa attīstībā. Viņš konstatēja, ka tā brīža kriminālprocess lielākajā daļā gadījumu bija tuvāk noziedzības kontroles modelim. [1] Turklāt viņam šķita, ka praksē «kriminālprocess tendēts būt [pat] vēl daudz vairāk administratīvs un direktīvs [2], nekā [, lai tas būtu] sacīkstes un tiesisks» [3]. Tomēr H. Pakers bija piefiksējis to, ka «oficiāli pieņemtās procesuālās normas [..] aizvien vairāk [sāka] izskatīties pēc tā, kas [..] aprakstīts kā pienācīgā procesa modelis» [4]. Tādējādi par dominējošu normatīvu trendu H. Pakers uzskatīja procesa pārvēršanu no konveijera par šķēršļu joslu. [5]

Tajā pašā laikā H. Pakers uzskatīja, ka «ir daži diezgan acīmredzami negatīvi faktori» [6]. Pirmkārt, viņš norādīja, ka šī attīstības tendence ir «balstīta gandrīz vienīgi uz tiesas lēmumiem. Patiešām, tas ir veikts no vienas tiesu iestādes – Amerikas Savienoto Valstu Augstākās tiesas [ – puses]» [7].

Savukārt šo attīstības procesu, H. Pakera ieskatos, varēja palēnināt divos veidos – «izmai[not] attieksm[i] pret kriminālprocesu vai izmai[not] tiesas sastāv[u]» [8]. Attiecībā uz pirmo veidu, H. Pakers rakstīja, ka «lēmumus var atcelt. Liela daļa pēdējās desmitgades [īstenotās] attīstības ir sasniegta, atceļot iepriekšējos precedentus; lēmuma nestabilitāte ir bijusi evolūcijas iezīme, un nav pamata domāt, ka tas var darboties tikai vienā virzienā» [9]. Tātad H. Pakers pieļāva iespēju, ka arī viņa analizētos, tobrīd vēl salīdzinoši nesen ASV Augstākās tiesas pieņemtos, uz pienācīgā procesa modeli vērstos lēmumus varētu atcelt, lai turpinātu sekmēt noziedzības kontroles modeļa pamatpostulātu izpildi. Turklāt H. Pakers norādīja, ka daži no viņa minētajiem svarīgajiem tiesas spriedumiem ir tikuši pieņemti vien ar ļoti minimālu tiesnešu balsu vairākumu.

Būtībā, tas ir salīdzināms ar Latvijas kriminālprocesu saistībā ar Augstākās tiesas judikatūras maiņu vienā vai otrā jautājumā. Šobrīd gan dažādi kriminālprocesa jautājumi atbilstoši Augstākās tiesas judikatūrai tomēr konsekventi tiek virzīti pienācīgā procesa virzienā.

Savukārt saistībā ar otro aspektu H. Pakers rakstīja, ka iepriekš pienācīgā procesa tendenču nostiprināšanās apdraudējums ir tas, ka tiesa, zaudējot entuziasmu par nostiprinātajiem principiem vai atsākot tos atkal apkarot, var pārtraukt vai samazināt iespēju vispār pārbaudīt kriminālprocesu, štatu vai federālajās tiesās un tajās veikto procesuālo darbību rezultātus. [10]

«Ir labi atcerēties, ka [Augstākās] tiesas jurisdikcija šajos jautājumos ir gandrīz pilnībā diskrecionāra [11] un paraugs [citām tiesām]» [12]. Jebkura novirzīšanās vai atslābināšanās, saskaņā ar H. Pakera rakstīto, ātri nodos vēstījumu zemāka līmeņa tiesām. Protams, H. Pakers gan uzsvēra, ka «tas nenozīmē, ka pārmaiņu procesu var uzturēt tikai tad, ja [Augstākā] tiesa turpina noteikt [aizvien] jaunas normas» [13]. Tomēr viņš uzsvēra tās lomu, lai veicinātu virzību uz pienācīgā procesa modeli, kas, viņaprāt, ir ne tikai galvenais uzdevums, bet arī prasa konstantu un pastāvīgu uzmanību. Tādējādi viņš secināja, ka tas, vai Augstākā tiesa «vēlēsies un spēs nodrošināt šo vienmērīgo un neizteiksmīgo vadību, vēl nav [pa]redzams» [14]. Turklāt H. Pakers akcentēja arī vairākus «potenciālos vājos posmus», tostarp lēmumu nestabilitāti, kriminālprocesa tempa samazināšanos, tiesību trūkumu un normatīvo regulējumu. [15]

Tikpat būtisks jautājums, H. Pakera ieskatos, bija šīs tendences – attīstīties pienācīgā procesa virzienā – noturība. [16] Tam nozīmīga artava būtu jāiegulda arī pašam likumdošanas procesam, ko H. Pakers savukārt raksturoja kā «lēnu un skopu» [17].

Kā piemēru viņš norādīja 1938. gada lietu Johnson v. Zerbst [18]. «Ir pagājuši vairāk nekā divdesmit pieci gadi kopš lēmuma Johnson v. Zerbst [, ar kuru tika noteikts,] ka federālajās tiesās apsūdzētajām personām ir tiesības uz [valsts] ieceltu advokātu, ja viņi paši nespēj [to no]algot. Atkārtoti ir mēģināts panākt, lai Kongress izveidotu aizstāvju iecelšanas un [viņu izdevumu] atlīdzināšanas sistēmu vairākos federālos apgabalos.» [19] Visbeidzot, H. Pakera ieskatos, šis jautājums tika atrisināts tikai tad, kad 1964. gadā pieņemts Krimināltiesību likums (oriģ. – Criminal Justice Act [20]). [21]

«Šīs pieredzes mācība šķiet skaidra. Likumdošanas process labākajā gadījumā nav ātrs. Lai apstiprinātu likumprojektu, parasti ir jāmobilizē spēcīgas intereses» [22]. Turklāt H. Pakers konstatēja, ka kriminālprocesa reformai diemžēl ir ļoti maza politiska pievilcība. Tāpat arī H. Pakers ironizēja, ka, ja jau pagāja divdesmit pieci gadi, lai «Johnson v. Zerbst sasniegtu pubertāti, cik ilga būs Gideon v. Wainwright [23] bērnība?» [24]

Papildus tam H. Pakers norādīja, ka inerce neesot vienīgā, ar ko esot jācīnās. Viņš uzskatīja, ka kopumā ir izplatīts naidīgums pret pienācīgā procesa modeli un tā pamatprincipiem, turklāt, viņaprāt, to efektīvi mobilizē tieši policija un prokuratūra. [25] «Katrs nozīmīgs solis pienācīgā procesa virzienā ir ticis sagaidīts ar prognozēm par nenovēršamu kriminālprocesa sabrukumu» [26]. Šeit varētu uzdot retorisku jautājumu: «Vai kaut kas līdzīgs nenotiek arī Latvijā?»

Bez tam, H. Pakera ieskatā, tiem, kas «bez vilcināšanās sniedz pozitīvu atbildi uz jautājumu: «Vai tiesas saslēdz roku dzelžos policistus? [Vai tiesas ierobežo policistus, sasien policistiem rokas.]»» [27] − nedrīkst ļaut ieviest grozījumus likumos. [38]

H. Pakers rakstīja, ka «aiz tā visa stāv neizskaidrojams spēks, sabiedriskā doma» [29]. Tomēr «to, kur tas [spēks] atrodas, mēs nevaram zināt. Televīzija un citi masu mediji, šķiet, padara apsūdzētā aizstāvi par tautas varoni» [30]. Šāds H. Pakera secinājums Latvijas kontekstā gan šķiet visnotaļ nepamatots, jo tamlīdzīgas tendences viennozīmīgi nav konstatējamas. Tomēr vienlaicīgi H. Pakers uzskatīja, ka «ievērojamai, ja ne [pat] dominējošai sabiedrības daļai ir maz simpātiju pret pienācīgā procesa modeļa principiem» [31]. Turklāt viņš norādīja, ka bieži vien itin kā ir grūti iedomāties, ka kriminālprocesā apsūdzētajam varētu būt kādas priekšrocības, lai gan «ir daži pierādījumi, ka vismaz daļa sabiedrības uzskata, ka tā [arī] ir [jābūt] un ka svārsts ir bīstami nosvēries prom no kārtības [jeb pienācīgā procesa]» [32].

Par vienu no visspēcīgākajām pienācīgā procesa modeļa iezīmēm H. Pakers uzskatīja caurskatāmību. «Cilvēki ir gatavi samierināties ar to, kas notiek kriminālproces[a ietvaros], ja vien viņiem pārāk bieži vai pārāk skaidri neatgādina [tā] bīstamību. Jo biežāk [..] tiek atklāti privātās dzīves aizskārumi, piespiedu atzīšanās, pārmērīga drošības naudas [pieprasīšana], pārāk ilgs pirmtiesas aizturēšanas periods, advokāta palīdzības nepieļaušana, jo grūtāk kļūst apgalvot, ka proces[am] jābūt galvenokārt administratīvi [nodrošinātam]» [33].

Rezumējot paša minēto, H. Pakers rakstīja, ka savā «saknē pienācīgā procesa modelis ir atkarīgs no tā, kas tiek saukts par netaisnības sajūtu [..]. Neviens, ieskaitot Augstākās tiesas tiesnešus, nav pasargāts no varas patvaļas.» [34] Tieši tas, H. Pakera ieskatos, arī ir pienācīgā procesa spēks.

Papildus tam H. Pakers pievērsās arī jautājumiem par kriminālprocesa izpēti, kas ASV pēdējo «piecpadsmit vai divdesmit gadu laikā bijusi atdzimusi un radījusi zinātnieku paaudzi, kas ir unikāli zinoša un uzmanīga pret kriminālprocesa problēmām» [35]. Šāda zinātnieku paaudze savukārt ietekmē tiesību zinātņu studentus, kas «var sekmīgi mainīt Amerikas advokātu vēsturisko tendenci – ignorēt krimināltiesību problēmas, un [tādējādi šie zinātnieki, apmācot studentus,] sniedz mums, ja ne profesionāļus, tad vismaz aizrautīgu amatieru paaudzi» [36]. Līdzīgas tendences H. Pakers konstatēja attiecībā uz žurnālistiku, kas varot palīdzēt nodrošināt to, ka kriminālprocess kā «objekts nepamet [lasītāja] redzesloku» [37]. Tādējādi H. Pakers paredzēja, ka jaunie speciālisti daudz vairāk pievērsīsies pienācīgā procesa modeļa pētniecībai un tā principu pielietošanai praksē.

Kā pienācīgā procesa attīstības «blakus-produktu» H. Pakers uzskatīja vispārēju interesi par valsts dzīvi, jo īpaši pilsoniskajām tiesībām un nabadzību. «Kriminālprocess ir bijis un visticamāk arī [turpinās] būt nozīmīga platforma cīņai par pilsoniskajām tiesībām» [38].

«Kriminālprocesa piespiedu izmantošana – policijas nežēlība, nepamatoti aresti, liegumi piemērot drošības naudu, pārāk lielas drošības naudas noteikšana, piekļuves advokātam liegšana, aizspriedumainas tiesas – fokusē un turpinās fokusēt uzmanību adekvāta sacīkstes procesa problēmām, kas [arī] ir pienācīgā procesa modeļa dzinulis» [39].

Kā vēl vienu svarīgu motīvu H. Pakers minēja nabadzības problēmu, jo «pienācīgā procesa modeļa ideoloģijas svarīga dimensija bija uzstāšana uz vienlīdzības [nodrošināšanu] kriminālprocesuālajās darbībās» [40]. Viņš uzskatīja, ka noziedzības problēma ir cieši saistīta ar nabadzības problēmu, kuras abas jārisina kopā, izstrādājot valstu politiku. Un H. Pakers uzskatīja, ka tas viss arī tiekot risināts, kas nozīmē došanos pienācīgā procesa modeļa virzienā. [41]

Līdz ar to H. Pakers uzskatīja, ka «var tikai izdarīt pieņēmumu par kriminālprocesa [tā brīža] tendenču turpināšanos» [42]. Viņam šķita ticami, ka «normu izstrāde un konsolidācija, kas iegūta no pienācīgā procesa modeļa pamatprincipu piemērošanas, netiks mazināta» [43].

Kā vienu no normu veidiem, kas visvairāk nostiprināsies, H. Pakers minēja iespējas apstrīdēt procesu. Ja pienācīgā procesa modelis kļūst ne tikai par juridisku normu kopumu, bet arī par operatīvu faktu, tad, kā uzskatīja H. Pakers, apsūdzētajam būs daudz labākas iespējas apstrīdēt iepriekš notikušās procesuālās darbības, nekā viņam pašlaik ir. H. Pakers gan uzdeva jautājumu par to, ko tādam faktam būtu jāpasaka «mūsu hipotētiski racionālajam likumdevējam, kad viņš apsver kriminālsankciju izmantošanu un ierobežojumus» [44].

Kā minēja H. Pakers, oficiālajiem lēmumu pieņēmējiem būs daudz, ko teikt par to, cik lielā mērā pienācīgā procesa modeļa postulētās vērtības ir pieļaujamas. «Tomēr ļaujiet mums pieņemt vienkāršotu hipotēzi, ka procesa virzība zināmā mērā ir neatgriezeniska, galu galā racionāls likumdevējs saskarsies ar [tiesas spriedumā] dotu [noteiktu normu]» [45].

Savukārt kriminālprocess līdz ar to varētu šķist tāds, kas ir «nedaudz neērts valsts politikas instruments» [46]. H. Pakers novēroja, ka tas vairs nav iepriekšējais «zemu izmaksu ātrgaitas process» [47], kas varētu tikt definēts kā noziedzības kontroles modelis un kas, viņaprāt, atspoguļojas pašreizējā reālajā situācijā.

Turklāt H. Pakers norādīja arī uz finansiāliem un resursu jautājumiem, tostarp resursu nepieciešamību, procesu daudzuma pieaugumu un kapacitāti. Par vienu no iespējamiem risinājumiem H. Pakers pieminēja resursu palielināšanu – «vairāk policistu, vairāk prokuroru, vairāk tiesnešu un vairāk visa veida atbalsta dienestu» [48]. Lai gan H. Pakers nešaubīgi norādīja, ka kriminālprocesam veltītie resursi ir palielinājušies, «varbūt pat vairāk, kā to prasītu iedzīvotāju skaita pieaugums vai tā sauktais noziedzības līmenis»[49], tomēr, viņaprāt, līdz šim nav pievērsta pietiekoša uzmanība stabilitātei un procesa resursu vajadzībām. [50] Tomēr tas var novest arī galējībās, kad «brīvas sabiedrības dzīves kvalitāti nelabvēlīgi ietekmē [to] valsts resursu [pieaugums], kuri tiek izmantoti, lai atklātu [noziegumus], sauktu pie atbildības un sodītu personas, kas izdarījušas noziegumu, pieaugums» [51].

Par alternatīvu H. Pakers uzskatīja arī iespēju pārskatīt kriminālsankciju [52] veidus. «Pēdējā gadsimta laikā krimināllikumā [ietvertās] uzvedības saturs ir ārkārtīgi paplašinājies, galvenokārt tāpēc, ka nevēlamas rīcības pasludināšana par noziedzīgu ir likumdošanas virziens, ka[m ir] vismazāk[ā] pretestība, [mēģinot] tikt galā ar sarežģītām un savstarpēji atkarīgām problēmām sabiedrībā» [53].

Līdz ar to H. Pakers konstatēja, ka «rezultātā mēs esam mantojuši dīvainu kriminālprocesa putru, sākot no nodarījumiem, kas rada visbriesmīgākos draudus būtiskām sabiedrības interesēm, līdz pat rīcībām, kurām potenciāls nodarīt kaitējumu ir [vien] niecīgs vai nepastāv [nemaz]» [54].

Visbeidzot, H. Pakers uzskatīja, ka ir jādiskutē par sankciju izmantošanas iespējām, īpaši, ja kriminālprocesā sāk parādīties būtiskas pārmaiņu vēsmas, kā tas notiek ASV pēc dažādiem ASV Augstākās tiesas spriedumiem. Viņš uzsvēra nepieciešamību pēc kritēriju kopuma, lai izdalītu ««obligātas» kriminālsankcijas no «iespējam[ām]»» [55]. Īpaša uzmanība pēc H. Pakera domām bija jāpievērš tādām grupām, kur ne vienmēr var viegli pateikt, kurš ir bijis aizskarts un kurš to izdarījis, kā piemērus minot – narkotikas, azartspēles un alkoholismu.

Tāpēc H. Pakers domāja, ka var prognozēt to, ka izmaiņas kriminālprocesa modelī var nodrošināt motīvu likumdošanas ceļā veikt labojumus arī attiecībā uz kriminālsankcijām. Turklāt ir jāņem vērā gan atbilstoši kritēriji, kādus H. Pakers centās akcentēt savā publikācijā, gan arī dažas vērtīgas norādes par avotiem, uz kādiem kritērijiem vispār būtu jāfokusējas. [56]

Tādējādi H. Pakers savā publikācijā sniedza vērtīgas vadlīnijas ne tikai divu kriminālprocesa modeļu idenficēšanai, bet arī to pētīšanai ar avotu, normatīvo aktu un tiesu praksi. Viņš centās vērst gan sabiedrības, gan arī likumdevēja uzmanību uz nopietni apsveramiem jautājumiem, veidojot valsts kriminālprocesuālo doktrīnu.

Lai gan patiešām šīs H. Pakera akcentētās tēmas var attīstīt vēl plašāk un analizēt detalizētāk, tieši H. Pakera publikācija sniedz nepieciešamos pamatus, pārdomājot jautājumus par kriminālprocesa būtību. Galu galā, autori var vien piekrist Leonīdam Golovko, kurš uzskatīja Herbertu Pakeru par izcilu personību ar ievērojamu ieguldījumu kriminālprocesuālo jautājumu pētniecībā, turklāt veicinot «sabiedrībai nepieciešamu mūsdienīgas kriminālprocesuālās politikas virziena attīstību» [57].

[1]         Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 61.

[2]         Direktīvs [franču val. directive < latīņu val. dirigere virzīt] – tāds, kurā ir ietvertas direktīvas. Direktīva – rīkojums, norādījums, ko augstāka institūcija dod zemākām institūcijām, vadītājs – padotajiem. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2005, 174. lpp.

[3]         Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 61.

[4]         Ibid.

[5]         Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 61.

Sal. Rusanovs E., Skutele S. Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna [Vērtības kriminālprocesuālajās sistēmās] Pieejams: Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna [Vērtības kriminālprocesuālajās sistēmās] [aplūkots 2021. gada 26. maijā]; Rusanovs E., Skutele S. Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna [Vērtības kriminālprocesuālajās sistēmās] turpinājums. Pieejams: Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna [Vērtības kriminālprocesuālajās sistēmās] turpinājums [aplūkots 2021. gada 26. maijā]

[6]         Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 61.

[7]         Ibid.

[8]         Ibid.

[9]         Ibid.

[10]      Ibid, p. 62.

[11]      Diskrecionārs – tāds, kam ļauts rīkoties pēc saviem ieskatiem; diskrecionāra vara – amatpersonas vai institūcijas tiesība rīkoties pēc saviem ieskatiem. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 176. lpp.

[12]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 62.

[13]      Ibid.

[14]      Ibid.

[15]      Ibid, p. 62.-63.

[16]      Ibid, p. 63.

[17]      Ibid.

[18]      Johnson v. Zerbst. May 23., 1938. 304 U.S. 458 (1938). Sk. Johnson v. Zerbst. Pieejams: Johnson v. Zerbst [aplūkots 2021. gada 24. maijā].

[19]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 63.

[20]      Criminal Justice Act. Pub. L. No. 455. Cong., 2d Sess. (Aug. 20, 1964). 22 U.S.l. week 19 (Stat. Asug. 25, 1964).; Sal. Criminal Justice Act. Pieejams: Criminal Justice Act [aplūkots 2021. gada 24. maijā].

[21]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 63.

[22]      Ibid

[23]      Gideon v. Wainwright. Mar. 18., 1963. 372. U.S. 335. (1963). Sk. arī Facts and Case Summary – Gideon v. Wainwright. Pieejams: Gideon v. Wainwright [aplūkots 2021. gada 24. janvārī].

[24]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 63.

[25]      Ibid.

[26]      Ibid.

[27]      Ibid.

[28]      Ibid.

[29]      Ibid.

[30]      Ibid, p. 64.

[31]      Ibid.

[32]      Ibid.

[33]      Ibid.

[34]      Ibid.

[35]      Ibid.

[36]      Ibid.

[37]      Ibid.

[38]      Ibid, p. 65.

[39]      Ibid.

[40]      Ibid.

[41]      Ibid.

[42]      Ibid.

[43]      Ibid.

[44]      Ibid.

[45]      Ibid, p. 66.

[46]      Ibid.

[47]      Ibid.

[48]      Ibid.

[49]      Ibid, p. 67.

[50]      Ibid.

[51]      Ibid.

[52]      Autori atgādina, ka terminu «criminal sanction» H. Pakers izmanto, runājot gan par kriminālsodiem, gan arī par procesuāliem piespiedu līdzekļiem. Tādēļ autori izmanto terminu «krimināltiesiskās sankcijas». Sk. Rusanovs E., Skutele S. Herbeta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna [Ievads Herberta Pakera teorijā]. Pieejams: Herbeta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna [Ievads Herberta Pakera teorijā] [aplūkots 2021. gada 25. maijā].

[53]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 67.

[54]      Ibid.

[55]      Ibid.

[56]      Ibid.

[57]      Курс уголовного процесса. Под. ред. Л.В. Головко. Москва: Статут, 2017, c. 57.