Biroja Blogs

12.04.2021.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur. Signe Skutele

Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna [Vērtības kriminālprocesuālajās sistēmās] turpinājums

Ja noziedzības kontroles modeli H. Pakers trāpīgi aprakstīja kā konveijeru, tad pienācīga procesa modelis, viņaprāt, līdzinājās šķēršļu joslai, kurā katrs no secīgiem posmiem ir paredzēts tam, lai radītu šķēršļus «apsūdzētā virzīšanai šajā procesā» [1].

H. Pakers gan norādīja, ka pienācīga procesa modeļa ideoloģija nav pretēja tai, kas ir noziedzības kontroles modeļa pamatā. Proti, lai gan kritiķi apgalvo pretējo, tomēr pienācīga procesa modelis nenoliedz nepieciešamību apkarot noziedzību. [2] Šī modeļa ideoloģija sastāv no ideju kompleksa, no kurām dažas ir balstītas tieši noziedzības apkarošanas instrumentu efektīvā izmantošanā, tajā pašā laikā šis modelis daudz vairāk balstās uz likuma formālo saturu. [3]

H. Pakera ieskatā, kam pievienojas arī autori, atšķirībā no noziedzības kontroles modeļa, šis modelis nepaļaujas uz izmeklēšanas un prokuratūras amatpersonu darbību neapstrīdamu uzticamību, uzsverot iespējamās kļūdas, kas var tikt pieļautas, veicot kriminālprocesuālās darbības. «Cilvēki ir ļoti slikti satraucošu notikumu novērotāji, jo vairāk emocijas rada kontekstu, jo lielāka ir iespēja, ka atmiņas būs nekorektas, tāpat arī cilvēku atzīšanās policijas aizturēšanas laikā var būt fiziskas vai psiholoģiskas ietekmēšanas rezultāts, lai policija, galu galā, dzirdētu to, ko [..] viņi grib dzirdēt nevis patiesību; [tāpat arī] liecinieki var būt neobjektīvi vai ieinteresēti» [4].

Viens no autoriem savā ilggadējā praksē vairākkārt ir saskāries ar šo problēmu, un tomēr lielākoties tiesa uzticas vairāk nevis liecinošo personu tiesas sēdē teiktajam, bet gan tam, kas ir bijis pierakstīts pirmstiesas kriminālprocesa laikā. Turklāt metodes, ar kādām tiek leģitimizētas, tajā skaitā arī šādi iegūtas liecības, ir visnotaļ apšaubāmas ne tikai no tiesiskuma viedokļa, bet arī no formālās loģikas aspekta. [5]

Tādējādi H. Pakers norādīja, ka pienācīga procesa modelī pastāv šaubas par faktu nodibināšanas (oriģ. – fact-finding) procesuālās kārtības ievērošanas neapstrīdamību. Modelī tiek uzsvērta formāla pieeja kriminālprocesam, pretēju faktu noskaidrošanas nepieciešamība, kā arī tas, ka faktisko lietu pret apsūdzēto publiski izskata objektīva tiesa un vērtē tikai pēc tam, kad apsūdzētajam ir bijusi iespēja apšaubīt pret viņu vērsto lietu. [6]

Pienācīga procesa modelis uzstāj uz tiesvedības kļūdu mazināšanu un to novēršanu, ciktāl tas ir iespējams. Turpetim noziedzības kontroles modelis šādu kļūdu iespējamību tolerē līdz līmenim, kad tās jau kavē noziedzības apkarošanas mērķa sasniegšanu. Sasniedzot šo punktu, pēc šī modeļa loģikas, tādā gadījumā pārāk daudz vainīgu cilvēku sākot izvairīties no soda.

Tādējādi savā darbā H. Pakers arī uzsāka diskusiju par to, cik lielā mērā minētā uzticēšanās ir saderīga ar efektivitāti. Viņš gan secināja, ka, patiesībā, uzticēšanās un efektivitāte nav polāri pretstati, bet drīzāk papildinošas īpašības. Proti, noziedzības kontroles modeļa ietvaros, «[s]istēma ir uzticama, jo tā ir efektīva, [savukārt] uzticēšanās kļūst par patstāvīgu jautājumu tikai tad, kad tā kļūst [tik] vāja, ka pasliktina efektivitāti» [7].

Savukārt pienācīgā procesa modelis šādai pieejai nepiekrīt, norādot, ka procesa mērķis ir tikpat daudz aizsargāt faktiski nevainīgos, kā notiesāt faktiski vainīgos. Jāatgādina, ka šādus uzskatus pauda arī starpkaru perioda ievērojamais kriminālprocesuālists profesors Pauls Mincs (1868-1941). H. Pakers pienācīga procesa modeli salīdzina ar rūpnīcu, kur būtiska daļa ir jāvelta tieši kvalitātes kontrolei, kas savā ziņā, protams, samazina produkcijas kvantitāti. [8]

Proti, dažādas stigmas un brīvību zaudēšanas, kā arī to kombinācija, kas ir «iemiesota kriminālprocesa gala rezultātā», tiek uzskatīta kā smagākais zaudējums, ko valdība var nodarīt indivīdam. «Vēl jo vairāk, process, kura kulminācija ir šīs visnotaļ mokošās sankcijas, ir piespiedošs, ierobežojošs un pazemojošs. Vara vienmēr ir ļaunprātīgas izmantošanas subjekts, dažreiz slēpti, citreiz, kā kriminālprocesā, [pilnīgi] atklāti un neglīti. Tieši tāpēc kriminālprocess ir jāpakļauj kontrolei un drošai aizsardzībai, kas neļauj tam darboties ar maksimālu efektivitāti.» [9] Savukārt prof. P. Mincs norādījis, ka «apsūdzības nošķiršana no tiesneša funkcijas un pirmās pārcelšana uz īpašu valsts orgānu – pēc franču parauga itin visur Eiropā iedibināto «ministère public» [10] – norādīja ceļu uz pareizo risinājumu. Par patieso valsts jus puniendi [11] nesēju pilnā apjomā kļūst prokuratūra. Viņa ir tā, kas valsts vārdā uzsāk sodīšanas aktu, vajā vainīgos, izpilda sodu. Tā vada bendes cirvi, un tai ir pakļauts cietums. Bet tieši tur, kur tā gatavojas sodīšanas aktu novest līdz galam, tai jāapstājas un jānoklausās tiesneša spriedums par apsūdzētā vainu un nevainīgumu un par viņam piemērojamo soda mēru.» [12] Tādējādi, saskaņā ar prof. Paula Minca uzskatiem, nav iedomājama apsūdzētāja un tiesas procesuālā alianse jebkādā no tās izpausmēm.

Šeit autoriem ir jāpiemin, ka, ja piekristu ievērojamā vācu kriminālprocesuālista Klausa Roksina [13] teiktajam, ka «kriminālprocesuālās tiesības ir valsts konstitūcijas seismogrāfs» [14], tad šādas tendences agri vai vēlu var izpausties arī visā valsts pārvaldībā.

Turklāt H. Pakers uzskatīja, ka saskaņā ar noziedzības kontroles ideoloģiju maksimāla efektivitāte nozīmē arī maksimālu tirāniju. Tajā pašā laikā viņš norādīja, ka, protams, neviens neuzskata, ka minimāla efektivitāte nozīmētu minimālu tirāniju, taču pienācīga procesa atbalstītāji ar ievērojamu vienprātību pieņemtu būtisku kriminālprocesa efektivitātes samazināšanu, lai tikai novērstu nevainīga indivīda iespējamo apspiešanu. [15] Autoriem grūti nepiekrist šādam viedoklim.

Saskaņā ar H. Pakera uzskatiem, pienācīga procesa modelī darbojas juridiskās vainas doktrīna (oriģ. – doctrine of legal guilt). Saskaņā ar šo doktrīnu indivīds nav jāatzīst par vainīgu noziegumā, tikai parādot, ka visticamāk viņš, balstoties uz ticamiem pierādījumiem, ir faktiski izdarījis to, ko viņš vai apsūdzības uzturētājs saka, ka ir izdarījis. [16] Tā vietā viņš ir jāatzīst par vainīgu «tad un tikai tad, ja šie faktiskie konstatējumi ir tikuši atbilstoši procesuāli izdarīti un tos veikušas atbilstošās institūcijas atbilstoši tām piešķirtajai kompetencei. [Turklāt] viņš nevar tikt atzīts par vainīgu pat tad, ja faktiskā notiesāšana ir bijusi vai varētu būt, [bet, ] ja dažādas procesuālas normas, kas [iz]veidotas, lai aizsargātu procesa integritāti, nav bijušas efektīvi piemērotas» [17].

Kā piemērus H. Pakers minēja to, ka tiesai, kas personu tiesā, ir jābūt pilnvarām izskatīt lietu jeb tai jāpiekrīt jurisdikcija, tāpat arī nedrīkst būt pagājis pārāk ilgs laiks kopš nodarījuma izdarīšanas jeb nedrīkst būt iestājies noilgums, persona nedrīkst būt iepriekš notiesāta vai attaisnota par tādu pašu nodarījumu jeb dubultās sodāmības neesamība, tāpat arī jāpievērš uzmanība sevišķu kategoriju personām, kā «bērni vai nepieskaitāmie, kuriem ir juridiska imunitāte» [18]. H. Pakers norādīja, ka nevienai no šīm prasībām «nav nekāda sakara ar faktisko jautājumu par to, vai viņš ir izdarījis vai nav izdarījis konkrēto rīcību, par ko tiek apsūdzēts, tomēr pozitīva atbilde uz kādu no šiem jautājumiem [vienmēr] nozīmēs, ka viņš juridiski ir nevainīgs» [19].

Tādējādi pienācīga procesa modelis paģērē, ka, nosakot juridisko nevis faktisko vainu, uzticēties var tikai objektīvai tiesai, proti, tādai instancei, kas zina visas šīs «vainu iznīcinošās doktrīnas», saprot, var un vēlas tās piemērot.

Papildus tam šajā juridiskās vainas konceptā H. Pakers aktualizēja arī nevainīguma prezumpciju. «Cilvēku, kurš pēc policijas izmeklēšanas tiek apsūdzēts par nozieguma izdarīšanu, nereti ir grūti uzskatīt par iespējami nevainīgu, ja mēs ar to domājam faktisko nevainīgumu. Taču, ja uz šo personu var attiecināt kādu no neskaitāmām juridiskām doktrīnām, ir acīmredzami, ka nevar pareģot un droši apgalvot, ka visdrīzāk viņš arī tiks atzīts par vainīgu.» [20]

Tādējādi, H. Pakera ieskatos, papildus prognozējamības jautājumam, modelis rada arī funkcionālu iemeslu nevainīguma prezumpcijas ievērošanai, «piespiežot valsti pierādīt savu prasību pret apsūdzēto tiesvedības kontekstā, nevainības prezumpcija kalpo, lai liktu uz spēles visas noteicošās un atspēkojošās doktrīnas, kas ierobežo kriminālsodu izmantošanu pret personu, tādējādi uzlabojot viņa iespējas nodrošināt sev labvēlīgu iznākumu» [21].

Līdz ar to, kā norādīja H. Pakers, nevainīguma prezumpciju var uzskatīt par sava veida «pravietojumu. Aptverot procesuālo situāciju, kas ļauj veiksmīgi organizēt aizstāvību, kam nav nekāda sakara ar faktisko vainu, tā aizstāv apgalvojumu, ka faktiskie vainīgie tomēr var būt juridiski nevainīgi, un tāpēc viņiem jādod iespēja kvalificēties šādā veidā» [22].

Tieši šis juridiskais nevainīgums, H. Pakera ieskatos, iespējams arī ir tas, kas visvairāk nodala abus modeļus, jo tas var tikt ārkārtīgi paplašināts, ja kriminālprocess tiek uzskatīts par piemērotu platformu pašam savu pārkāpumu novēršanai. [23] Kā uzskatīja H. Pakers, tīri teorētiski noziedzības kontroles modelis var tolerēt noteikumus, kas aizliedz nelikumīgus arestus, nepamatotas kratīšanas, piespiedu pratināšanas un tamlīdzīgus gadījumus, ja to kontrole tiek atstāta galvenokārt pašu iesaistīto iestāžu uzraudzībai. Savukārt tas nevar tolerēt šo noteikumu un to pārkāpumu izskatīšanu jau paša kriminālprocesa ietvaros, vēl jo vairāk tādējādi izslēdzot nelikumīgi iegūtus pierādījumus vai atceļot lēmumus lietās, kurās, lai gan ir konstatēts kriminālprocesa pārkāpums, joprojām pastāv pārliecība par to, ka persona ir vainīga. [24] Diemžēl tieši tā tas arī lielākoties notiek Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesā. To nav sapratuši arī likumdevēji, tolerējot tamlīdzīgus pārkāpumus, tādējādi vēl jo vairāk palielinot plaisu starp abiem modeļiem.

Kā nākamo pienācīga procesa modelī H. Pakers minēja vienlīdzības ideju, kas nosaka, ka «nevar būt vienlīdzīgs taisnīgums, ja cilvēka tiesas process ir atkarīgs no viņa [rīcībā esošā] naudas daudzuma» [25]. Proti, viņš norādīja, ka, ja personām ir dažādi finansiālie stāvokļi, tas var padarīt viņas nevienlīdzīgas tiesas priekšā, kur, izpaužoties sacīkstes principam, efektīva aizsardzība ir lielā mērā atkarīga no resursiem. [26] Līdz ar to pastāv nevis «prasība valdībai burtiski nodrošināt vienādas iespējas visiem kriminālprocesā apsūdzētajiem», bet gan pienākums nodrošināt finansiālu palīdzību tiem, kuriem finansiālā situācija nav tik labvēlīga. [27] Viens no autoriem par šo jautājumu jau bija izteicies. [28] Te atliek vienīgi pieblist, ka acīmredzot ir patiess izteikums, ka «taisnīgu tiesu var atļauties vienīgi bagātas valstis».

Visbeidzot, pienācīgā procesa modelī pastāv arī skeptisks viedoklis par pašu kriminālsankciju morālajiem aspektiem un to lietderību (gan kopumā, gan dažos tā piemērojamības aspektos), kas, kā norādīja H. Pakers, bieži vien ticis ignorēts. [29]

H. Pakers šeit citēja profesoru Polu Batoru [30], kurš bija rakstījis, ka kopumā «mums [noziedzības kontroles modeļa piekritēji saka], ka krimināltiesībās ietvertie jēdzieni par taisnīgu notiesāšanu un sodu ir nežēlīga liekulība, ko pašapmierinātā sabiedrība nosaka psiholoģiski un emocionāli sakropļotiem [ļaudīm. K]a priekšnoteikums par morāli autonomu gribu ar vismaz kādu izvēles iespēju – ievērot kriminālkodeksā izteiktās vērtības, ir nezinātnisks un novecojis[. K]a paļaušanās uz sodu kā izglītošanas un atturēšanās līdzekli ir nevietā, it īpaši attiecībā uz tiem sabiedrības locekļiem, kuri visticamāk [grib] iesaistīties noziedzīgā darbībā[. Un ka] neveiksme nodrošinot individualizētu un humānu reabilitāciju, ir necilvēcīga un izšķērdīga» [31].

Tādējādi tas noved pie attieksmes, ko P. Bators atzīmēja kā «fundamentālas nesaskaņas un satraukumu par pašiem krimināltiesību pamatiem [, kas] neizbēgami radīja spiedienu vismaz paplašināt un liberalizēt tos procesus un doktrīnas, kas kalpo, lai spriedumus padarītu varbūtējus [nevis iepriekš pieņemtus] un ierobežotu [noziedzības kontroles modeļa procesa] varu» [32].

Proti, H. Pakers rezumēja, ka «šaubas par rezultātu, kuram tiek izmantota vara, rada spiedienu ierobežot rīcības brīvību, ar kuru šī vara var tikt izmantota» [33].

Visbeidzot, H. Pakers norādīja, ka jebkurā kriminālprocesa modelī ir jārisina divu veidu jautājumi – 1) kādiem ir jābūt procesuāliem noteikumiem; 2) kā šie noteikumi tiks īstenoti. Un «otrais ir vismaz tikpat svarīgs kā pirmais» [34]. Attiecības starp diviem procesa aspektiem jeb noteikumiem un sankcijām par to pārkāpšanu ir tīri formālas, ja vien «nav nekāda mehānisma, kā tos savstarpēji sasaistīt» [35].

Tāpat H. Pakers uzsvēra advokātu pieejamības jautājumu pienācīga procesa modeļa ietvaros. «Jo brīvāk pieejamas šīs sankcijas, jo svarīgāka ir advokāta loma, lai pārliecinātos, ka tās tiek atbilstoši izmantotas.» [36] Viņš arī apgalvoja, ka no visiem strīdīgajiem kriminālprocesa aspektiem tiesības uz advokātu, tostarp valdības lomu tā nodrošināšanā, ir visvairāk atkarīgas no tā, kāds ir procesa modelis. «Es negribu teikt, ka jautājumi par tiesībām uz advokātu pazūd, ja tiek pieņemts procesa modelis, kas vairāk vai mazāk tuvojas noziedzības kontroles modelim, bet tikai to, ka šādi jautājumi kļūst absolūti svarīgi, ja modelis virzās [..] tīra pienācīga procesa modeļa virzienā» [37]. Kā iemeslu tam H. Pakers minēja pieņēmumu, ka tādā gadījumā process kļūst par sacīksti, kurā dažādas iniciatīvas ir visām iesaistītajām pusēm, tostarp valstij un apsūdzētajam.

H. Pakers norādīja, ka noziedzības kontroles modelī galvenokārt tiek pievērsta uzmanība likumdevēja varas un izpildvaras noteiktajām prasībām, savukārt pienācīgā procesa modelī par autoritāti tiek uzskatīta tieši tiesa. Tādējādi H. Pakers norādīja, ka tā nav nejaušība, ka paziņojumi par vēlmi pēc pienācīga procesa modeļa, parasti nāk no tiesām, tajā pašā laikā policija un prokurori cenšas to noliegt un novērst. [38]

Šis H. Pakera secinājums acīmredzot gan īsti neiederas, vismaz ne pilnīgi, Latvijas kriminālprocesuālajās aktualitātēs, jo, cik zināms, vērienīgi grozījumi noziedzības kontroles modeļa virzienā tika iniciēti tieši no tiesu sistēmas nākušu reformatoru puses. [39]

Citiem vārdiem sakot, atliek vienīgi uzdot jautājumu – kāds tad īsti šobrīd ir Latvijas ceļš kriminālprocesā?

[1]         Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 13.

[2]         Ibid.

[3]         Ibid, p. 13.-14.

[4]         Ibid, p. 14.

[5]         Rusanovs E., Skutele S. «…a, kad Jūs labāk atcerējāties notikušo – uzreiz pēc notikuma vai tagad?». Daži apsvērumi par nederīgiem jautājumiem: jautājumu uzdošana un noraidīšana. Jurista Vārds, 2020. gada 21. jūlijs, Nr. 29 (1139), 48.-57. lpp.

Rusanovs E. «…a, kad Jūs labāk atcerējāties notikušo uzreiz pēc notikuma vai tagad?». Jurista Vārds, domnīca, 2020. gada 15. jūnijs. Pieejams: a, kad Jūs labāk atcerējāties notikušo uzreiz pēc notikuma vai tagad [aplūkots 2021. gada 24. martā].

[6]         Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 14.

[7]         Ibid, p. 15.

[8]         Ibid.

[9]         Ibid, p. 16.

[10]      Ministère public (franču val.) – publiskās apsūdzības institūts Francijā, mūsdienās prokuratūra.

[11]      Ius puniendi (latīņu val.) – tiesības sodīt.

[12]      Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Grāmatā: Rusanovs E. Versija par profesora Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: ZAB «Rusanovs & Partneri», 2021, 25. lpp.

[13]      Klauss Roksins (Clauss Roxin, 1931) – vācu mūsdienu viens no ievērojamākajiem krimināltiesību un kriminālprocesuālo tiesību doktrīnas pārstāvjiem un mācību grāmatu autoriem, profesors.

[14]      Roxin C. Strafverfahrensrecht. 29. neu bearbeitete. Aufl. München: C.H. Beck, 2017, S. 9.

[15]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 16.

[16]      Ibid.

[17]      Ibid.

[18]      Ibid, p. 16.-17.

[19]      Ibid, p. 17.

[20]      Ibid.

[21]      Ibid.

[22]      Ibid.

[23]      Ibid.

[24]      Ibid, p. 18.

[25]      Ibid.

[26]      Ibid.

[27]      Ibid, p. 19.

[28]      Rusanovs E. Komentārs par Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2019-15-01 aktualitāti. Jurista Vārds, 2020. gada 28. aprīlis, Nr. 17 (1127), 27.-29. lpp.

[29]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 20.

[30]      Pols Bators (Paul Michael Bator, 1929-1989) – amerikāņu jurists, profesors, advokāts, bieži aizstāvējis personas tieši ASV Augstākajā tiesā, kā arī bijis aicināts kā eksperts ASV federālajās tiesās.

[31]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 20.
441. Pakers citē P. Batora publikācijā «Finality in Criminal Law and Federal Habeas Corpus for State Prisoners» ietvertās tēzes 441.-442. lpp.
Sk. Bator P. Finality in Criminal Law and Federal Habeas Corpus for State Prisoners. Harvard Law Review, Vol. 76, No. 3, January, 1963, p. 441.-528.

[32]    Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 20.
443. Pakers citē P. Batora publikācijā «Finality in Criminal Law and Federal Habeas Corpus for State Prisoners» ietvertās tēzes 442-443. lpp.

Sk. Bator P. Finality in Criminal Law and Federal Habeas Corpus for State Prisoners. Harvard Law Review, Vol. 76, No. 3, January, 1963, p. 441.-528.

[33]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Vol. 113, No. 1., November, 1964, p. 20.

[34]      Ibid, p. 21.

[35]      Ibid.

[36]      Ibid.

[37]       Ibid, p. 22.

[38]      Ibid, p. 22.-23.

[39]      Sk., piemēram, Stukāns J. Varbūt pierādījumu pārbaudes kārtība jāmaina «pretējā virzienā». Viedokļu apkopojums: Apsūdzībām jābūt pamatotām ar pierādījumiem. Jurista Vārds, 2019. gada 8. janvāris, Nr. 1 (1059), 7. lpp.

Latvijas Republikas Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2019. gada 17. septembra sēdes audioprotokols, [nepublicēts materiāls].

Tiesu administrācijas rīkotā ekspertu paneļdiskusija «Procesa regulējuma efektivitāte». Pieejams: Procesa regulējuma efektivitāte [aplūkots 2020. gada 23. septembrī].