Biroja Blogs

08.03.2021.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur Signe Skutele

Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna [Nedaudz par pašu H. Pakeru]

Herberts Pakers (Herbert Leslie Packer, 1925-1972) bija amerikāņu krimināltiesību, kriminālprocesa un kriminoloģijas profesors. Viņš vēl šodien tiek atzīts par vienu no ievērojamākajiem tiesību zinātniekiem, īpaši uzsverot viņa ieguldījumu salīdzinošo tiesību zinātnes un juridiskās zinātnes studiju attīstībā.

H. Pakers piedzima 1925. gadā Ņūdžersijas štata Džersijas pilsētā. Par savu izcelsmi un vecākiem H. Pakers izvairījās stāstīt pat bērniem. [1] Kā vēlāk savā intervijā atcerējās H. Pakera dēls Džordžs: «tāpēc, ka viņš [H. Pakers] nestāstīja stāstus, tāpēc, ka viņa vecāki bija apglabāti dziļā klusumā, tāpēc ka etniskums un reģions bija nelabvēlīgs pret viņiem, tāpēc ka es biju pārāk jauns, lai prasītu, un tāpēc ka viņš ir miris – mans tēvs, dziļi sirdī, paliek man nezināms» [2]. H. Pakers bija ebrejs, kas acīmredzot būtiski ietekmēja gan pašu H. Pakeru, gan viņa priekštečus. [3] 1944. gadā H. Pakers Jēlas Universitātē ieguva bakalaura grādu vadībā un starptautiskajās attiecībās, savukārt 1949. gadā viņš šajā universitātē absolvēja Juridisko fakultāti, saņemot bakalaura grādu jurisprudencē. [4]

1957. gadā H. Pakers apprecēja ASV kongresmeņa Džordža Hadlstona [5] meitu Nensiju Hadlstonu [6] un viņiem piedzima divi bērni Anna [7] un Džordžs [8]. H. Pakera dēls Džordžs arī atcerējās, ka viņa tēvs esot bijis agrīns meritokrāts [9], kurš uzaudzis Ņuheivenas tuvumā un kuram, lai iekļūtu Jēlas Universitātē, izdevies pārvarēt divus negatīvus aspektus – «būšanu lokālam un būšanu ebrejam». [10]

D. Pakers arī aprakstīja, ka viņa tēvs bija dienējis Jūras spēkos, taču pēc tam strauji mainīja karjeru un kļuva par tiesību zinātnieku un klasisku pragmatisku [11] liberāli [12]. D. Pakers atcerējās, kā tēvs viņam kādreiz bija teicis, ka ««Procedūra [..] ir brīvības sirdī [pamatā]»» [13]. Starp citu būtībā līdzīgu viedokli pauda arī ievērojamais vācu kriminālprocesuālists Klauss Roksins [14], sakot, ka «kriminālprocesuālās tiesības ir valsts konstitūcijas seismogrāfs» [15]. H. Pakers tika raksturots arī kā «mūsdienu pilsoniskais libertariānis [16], sociāli un politiski progresīvs, kurš novērtēja saprātu un likuma varu» [17].

H. Pakers strādāja gan par tiesneša palīgu, gan vēlāk vairākos advokātu birojos, [18] tomēr, acīmredzot jūtot zinātnisko un pedagoģisko aicinājumu, viņš darbu praktiskajā jurisprudencē pameta un pievērsās akadēmiskajai karjerai. 1956. gadā H. Pakers uzsāka savas akadēmiskās gaitas Stenfordas Universitātes Juridiskajā fakultātē un 1959. gadā kļuva tajā par profesoru [19], pasniedzot līdz pat sava mūža beigām. Kā norādīja tiesībzinātnieks Geralds Gunters [20], viņa agrīnie pētnieciskie darbi bija veltīti konkurences tiesībām, savukārt 20. gs. 60. gados viņš galvenokārt fokusējās uz krimināltiesībām, beigu beigās viņš pievērsās tiesību vēsturei un tiesnešu biogrāfijām» [21].

H. Pakers ir sarakstījis vairākas grāmatas, no kurām par nozīmīgākām tiek uzskatītas 1962. gadā izdotā «Bijušie-komunistu liecinieki» (oriģ. – Ex-Communist Witnesses: Four Studies in Fact Finding) [22], 1968. gadā «Krimināltiesisko sankciju robežas» (oriģ. – The Limits of the Criminal Sanction) [23] Terminu «criminal sanction» H. Pakers izmanto, runājot gan par kriminālsodiem, gan arī par procesuāliem piespiedu līdzekļiem. Tādēļ autori izmantos terminu «krimināltiesiskās sankcijas». To cita starpā apstiprināja arī ASV tiesību eksperts Stīvens Obermans [24].

Un 1972. gadā H. Pakers kopā ar savu kolēģi Tomasu Ērlihu [25] izdeva «Jauni virzieni juridiskajā izglītībā» (oriģ. – New directions in Legal Education) [26].

Tieši viņa 1968. gadā izdotā grāmata «The Limits of the Criminal Sanction» nereti tiek dēvēta par H. Pakera meistardarbu, uzsverot tās lielo nozīmi turpmākajās diskusijās par kriminālprocesa veidiem un procesuālo darbību īstenošanu. [27] 1970. gadā par šo grāmatu H. Pakers saņēma arī jurisprudences autoru izcilības balvu (oriģ. – Coif Triennial Award [28]). [29]

Savukārt darbs «Bijušie-komunistu līderi», valdošajām aprindām baidoties no politiskā skandāla, kā rezultātā tiktu aizskartas ASV intereses, tika negatīvi uztverts gan tā rakstīšanas procesā, gan arī pēc tā publicēšanas. Šajā grāmatā H. Pakers analizēja bijušo ASV komunistu sniegtās liecības, proti, Vitakera Čeimbera [30], Elizabetes Bentlijas [31], Luija Budenza [32] un Džona Lautnera [33] liecības, ko viņi sniedza [34] ASV Pārstāvju palātas apakškomisijai (oriģ. – House Un-American Activities Committee [35]) saistībā ar aizdomām par spiegošanu Padomju Savienības labā. Pret šī projekta īstenošanu iestājās daudzi ievērojami Stenfordas absolventi, piemēram, Herberts Hūvers [36], uzskatot, ka šis projekts bija paredzēts tam, lai atmaskotu, iespējams, bijušo padomju spiegu Aldžeru Hisu [37] un analizētu tieši viņa lietas apstākļus. [38]

Tomēr dažādos grāmatas apskatos darbs tika uzskatīts par rūpīgi veiktu liecību studēšanu un izmeklēšanu, vērtējot bijušo komunistu sniegtos pierādījumus. «Šie pierādījumi tika vērtēti trīs veidu faktu-noskaidrošanas konceptos, kas attiecas uz komunistu aktivitātēm ASV. Tiesas sēdes, sagatavošanās sēdes, kongresa izmeklēšanas tiek salīdzinātas gan savā starpā, kā arī ar Lielbritānijas izmeklēšanas tribunāliem, Karaliskajām izmeklēšanas komisijām. Secinājums ir [izkristalizējis] šaubas par pašreizējām ASV faktu-konstatēšanas metodēm [tiesvedībās, kas saistītas ar] politisk[iem] un daļēji politisk[iem] jautājum[iem] un pamatotu lūgumu pēc jauniem izmeklēšanas instrumentiem» [39].

D. Pakers norādīja, ka šis darbs viņa tēvam prasīja vairāk kā 200 000 lappušu garu liecību analīzi, kā rezultātā viņa tēvs piedzīvojis «suicidālo depresiju, bet tomēr attiecīgo pētījumu turpināja un pabeidza» [40]. Ņemot vērā politizētos lietas apstākļus, D. Pakers filozofējot minēja, ka tēva aizrautībai bijis iemesls, proti, «[t]ā nebija spēcīgas politiskās kustības pamatelementu izveide. Miljoniem cilvēku neapzinās nenoteiktības karogu. Procesuālais liberālisms indivīdu noved izolācijā; nav nevienas šķiras vai kopienas, uz kuras interesēm un vēlmēm tas atbildētu. Tas [procesuālais liberālisms] ir viens pats, tāpat kā cilvēks, kurš izsijā 200 000 lappuses, necerot atrast atbildes». [41]

Papildus grāmatām H. Pakers sarakstījis arī vairāk kā trīsdesmit zinātniskos rakstus un publikācijas, kā arī dažādu grāmatu apskatus. [42] Viņa raksti tika publicēti vairākos periodiskos izdevumos un recenzētos žurnālos. [43]

H. Pakers īpašu interesi izrādīja par izglītību, izglītības sistēmas un studiju procesa organizēšanu. Viņš esot uzskatījis, ka «labi izglītotam juristam Juridiskajā fakultātē ir nepieciešams iemācīties vairāk kā tikai likumu. Viņam vajag apgūt analīzes prasmes, komunikācijas spējas, [tādus] mentālos ieradumus, kā zinātkāri, skepticismu, objektivitāti un fleksibilitāti. [Bet] pāri visam viņam ir jāiemācās attīstīt izcilības standartu» [44].

No 1967. gada līdz 1969. gadam H. Pakers ieņēma Stenfordas Universitātes prorektora amatu. [45] Kā norādīja viņa kolēģis Ričards Laimans [46], H. Pakers šo darbu uzņēmās tāpēc, ka «bija lietas, ko viņš gribēja, lai Universitāte dara, un bija lietas, ko viņš redzēja, ko Universitātei neizdodas izdarīt vai [arī] tā dara to nepareizi» [47]. Būdams prorektors akadēmiskās plānošanas un studiju programmu jomā, H. Pakers uzņēmās vadošo lomu arī fakultātes Senāta attīstībā un Universitātes stipendiju programmas attīstībā. Tāpat arī H. Pakers izstrādāja vērā ņemamu pētījumu par izglītību Stenfordā (oriģ. – The study of education at Stanford: report to the University.») [48]. Par savu ieguldījumu augstākās izglītības sistēmas organizēšanā 1969. gadā viņš saņēma Loida Dinkelspiela [49] balvu, kas ir Stenfordas Universitātes augstākā balva par «kalpošanu bakalaura izglītība[s sistēmai]». [50]

Tajā pašā laikā H. Pakers savus pienākumus pildīja visnotaļ sarežģītā vēsturiskā periodā, proti, Vjetnamas kara [51] laikā, kad daļa studentu pret to aktīvi protestēja. «[H.] Pakers visu mūžu bija runas brīvības un akadēmiskās brīvības advokāts. Bet viņš tajā pašā laikā ticēja, ka universitātes noteikumi nedrīkst tikt vienkārši pārkāpti.» [52] Tomēr studentu pilsētā izcēlās aizvien lielāki protesti, kas reizēm kļuva arī vardarbīgi. Šis grūtais laiks atspoguļojās arī H. Pakera mentālajā un fiziskajā veselībā, kam sīkāk autori pievērsīsies šī raksta noslēgumā.

Zīmīgi, ka šis periods līdzīgu iemeslu dēļ bija nopietns lūzuma punkts arī autoru citā publikāciju sērijā aprakstītajam britu filozofam Rodžeram Skrutonam [53]. [54]

Papildus savam akadēmiskajam un administratīvajam darbam universitātē H. Pakers ieņēma padomnieka amatus gan dažādās valsts institūcijās, gan nevalstiskās organizācijās, kā arī piedalījās zinātnisku projektu un normatīvu aktu izstrādē. [55]

Saskaņā ar viņa laika biedru viedokļiem H. Pakers bija spilgta personība, kas izcēlusies ar intelektu, skaudru un godīgu viedokļu sniegšanu un milzīgām darba spējām. R. Laimans uzskatīja, ka viņš varēja būt gan radikāls, gan konservatīvs, vēl jo vairāk – gan pārmaiņus, gan pat vienlaicīgi, tomēr strādāja «Rietumu racionālisma tradīcijās». [56] R. Laimans norādīja, ka H. Pakeram ne tikai patika konkurence un sacīkste, bet arī viņš «nebija pasaulē pacietīgākais indivīds, [vēl jo vairāk viņš bija] briesmīgi nepacietīgs pats pret sevi». [57] Arī citi H. Pakera laika biedri raksturo viņu kā ārkārtīgi prasīgu gan pret sevi, gan pret citiem. Tomēr kopumā «viņš bija neparasti kreatīvs, produktīvs un ietekmīgs skolotājs un kolēģis. 16 akadēmiskās dzīves gados, kurus visus viņš pavadīja Stenfordā, viņam bija milzīga ietekme Universitātē, Juridiskajā fakultātē un krimināltiesībās.» [58]

Jānorāda, ka H. Pakers tika atzīts ne tikai ASV, bet arī citās valstīs, tostarp, postpadomju Krievijā. Piemēram, krievu autoritatīvais kriminālprocesuālists un tiesībzinātnieks Leonīds Golovko [59] savā atzinīgi novērtētajā mācību grāmatā «Kriminālprocesa kurss» [60] rakstīja, ka «teorētiskā plānā ievērojamu ieguldījumu hipotētisku iespējamu un sabiedrībai nepieciešamu mūsdienu kriminālprocesuālās politikas virziena attīstību ieviesa Stenfordas Universitātes (ASV) profesora Herberta Pakera darbi» [61].

Jo īpaši L. Golovko uzsvēra H. Pakera publikāciju «Divi kriminālprocesuālie modeļi» (oriģ. – Two Models of the Criminal Process [62]). Šajā publikācijā H. Pakers aprakstīja 1) Pienācīga procesa modeli (oriģ. – Due Process Model), kurā par galveno prioritāti tiek uzskatīta indivīda tiesību un brīvību aizsardzība, nodrošinot pēc iespējas vairāk procesuālās garantijas personai, pret kuru tiek veikts kriminālprocess; 2) Noziedzības kontroles modeli (oriģ. – Crime Control Model), kad par procesa mērķi kļūst sabiedrības un tās locekļu aizsardzība no noziegumiem, tā sasniegšanai pieļaujot arī maksimāli ierobežot indivīda tiesības un brīvības. L. Golovko, par pamatu ņemot šo sistēmu, norādīja, ka tādējādi par pretēji vērstām kriminālprocesa politikām var tikt uzskatītas «cilvēka tiesību aizstāvēšana» – «cīņa ar noziedzību». [63]

Papildus tam L. Golovko kā H. Pakera nopelnu aprakstīja arī to, ka pēdējais bija parādījis absolūta monopola neiespējamību nevienā no šiem kriminālprocesa politikas virzieniem, tiem dabiski konkurējot savā starpā, taču arī savstarpēji mijiedarbojoties. Tādējādi katra konkrētā kriminālprocesuālā sistēma ikreiz meklē un atrod nepieciešamo balansu starp abiem šiem modeļiem. L. Golovko to salīdzināja ar svārstu, kas «atrodas pastāvīgā kustībā, bet tiklīdz tas sasniedz galējo punktu (sabiedrībai bīstamu punktu), tā uzreiz sāk ceļu atpakaļ» [64].

Neraugoties uz šīs teorijas pievilcīgumu (patiesībā, neizbrīna, ka L. Golovko tas šķiet simpātiski, ievērojot zināmas Krievijas politiskās īpatnības), tajā konstatējams ārkārtīgi liels utilitārisma [65] risks jeb tā dēvētā lietderīguma principa [66] prevalēšana, kas vēl būtu mazākais ļaunums. Problēma ir skaidru politiskās gribas leģitimitātes kritēriju neesamība, kas regulētu arī izšķiršanos par noteikta kritiskā punkta sasniegšanu, piemēram, noziedzības kontroles modeļa virzienā. Uzskatāms piemērs ir pārspīlējumi Latvijas kriminālprocesā ar «cēlā virsraksta taktiku» [67] ieviestie grozījumi procesos par noziedzīgi iegūtu mantu vai pēdējie grozījumi, kas saistīti ar aizstāvības tiesību ierobežojumu. [68] Citiem vārdiem sakot, veidojot tā dēvēto ekstraordinārās krimināljustīcijas modeli. [69] Tādējādi, autoru ieskatā, problēma ir apstāklī, ka minēto piemēru gadījumos visdažādāko cilvēktiesību ierobežošanas virzienā grozījumu autori nedarbojas «Rietumu racionālisma tradīcijās».

Līdz ar to arī lasītājiem Latvijā, iespējams, būtu interesanti tuvāk iepazīties ar H. Pakera divu kriminālprocesa modeļu koncepciju, rosinot un attīstot kriminālpolitiskā un kriminālprocesuālā diskursa kvalitāti šobrīd daudzos aktuālos šo jomu jautājumos. Tāpēc arī autori savos turpmākajos rakstos pievērsīsies detalizētākai H. Pakera publikācijas «Divi kriminālprocesuālie modeļi» analīzei.

Noslēdzot informatīvo ievadu par divu kriminālprocesuālo modeļu autoru – Herbertu Pakeru –, jānorāda, ka 1969. gadā H. Pakers piedzīvoja insultu, kas tiesībzinātnieku daļēji paralizēja un pēc kā viņš pilnvērtīgi vairs neatkopās. Kā intervijā norādīja viņa dēls D. Pakers, insultu izraisīja stress, ko veicināja universitātē notiekošie procesi un studentu protesti. [70] «Viņš sagrāva sevi, cenšoties vienoties ar radikāļiem, kas ir spējīgi tikai uz atbildes nesniedzošu emocionalitāti, [..] un viņš cieš postošu insultu. Viņa mūžu ilgā mīlestība pret saprātu tagad [bija] ieslodzīta insulta upura emocionālajās vētrās» [71].

Tajā pašā laikā par spīti fiziskajām grūtībām (atrašanos ratiņkrēslā, runas defektus) viņš atgriezās Juridiskajā fakultātē jau tajā pašā 1969. gadā. Lai gan H. Pakers centās turpināt darbu pie amerikāņu tiesneša Bilinga Handa [72] biogrāfijas, viņš tomēr uzskatīja, ka insults ir neatgriezeniski sabojājis gan viņa rakstīšanas kvalitāti, gan arī domāšanu. [73] Tas bija milzīgs trieciens ne tikai H. Pakeram, bet arī visai viņa ģimenei. «Mēs redz[ējā]m ne tikai, kā tiek iznīcināts intelektuālis, bet arī maza zēna šausmas, kurš vēro sava tēta krišanu» [74]. D. Pakers atcerējas, ka «tēva labā roka karājās pie viņa ķermeņa, nelietderīgā roka bija stingri savērpusies. Viņš pielika ēdienu pie savas mutes ar viņa trīcošo kreiso roku. Viņa domas tad sasniedza mēli [..] trīsdesmit sekundes par vēlu. Kad viņa neapmierinātība [ar esošo situāciju viņam pašam] bija nepanesama, uzsprāga lāsti. Vakariņas bija kļuvušas par [klausīšanos] sudraba izstrādājumu skaņu [šķindēšanā]» [75].

Četrdesmit septiņu gadu vecumā H. Pakers mira, 1972. gada 6. decembrī izdarot pašnāvību. [76] D. Pakers rakstīja, ka «tēvs tika notriekts zemē [pašā] savā plaukumā. [..] Viņa dzīve bija kļuvusi neciešama. Es domāju, ka viņš izdarīja ļoti pārdomātu izvēli.» [77]

Tomēr H. Pakers atstāja ievērojamu teorētisko ideju mantojumu, par kuru diskusijas turpinās vēl joprojām. Jācer, ka līdzīgas diskusijas beidzot sāksies arī Latvijā. Stenfordas memoriālajā baznīcā 1973. gadā H. Pakeram par godu tika izveidots memoriāls. [78]

[1]      Venson H. Thicker Than Water. Pieejams: Thicker Than Water [aplūkots 2020. gada 30. decembrī].

[2]      Ibid.

[3]      Ibid.

[4]      Memorial Resolution Herbert L. Packer (1925-1972). Pieejams: Memorial Resolution [aplūkots 2020. gada 28. decembrī].

[5]      Džordžs Hadlstons (George Huddleston, 1869-1960) – amerikāņu jurists, politiķis, kongresmenis no Alabamas.

[6]      Nensija Hadlstona (Nancy Huddleston Packer, 1925) – amerikāņu rakstniece, literatūras profesore.

[7]      Anna Pakere (Ann Packer, 1959) – amerikāņu rakstniece, noveliste un īsto stāstu autore.

[8]      Džordžs Pakers (George Packer, 1960) – amerikāņu žurnālists, novelists, rakstnieks.

[9]      Meritokrātija [latīņu val. meritus, tulkojumā cienīgs, + grieķu val. kratia, tulkojumā valdīšana, vara] – 1. sistēma, kurā atlase notiek pēc sasniegtajiem rezultātiem (piemēram, konkursa eksāmenos) un kura tādējādi priekšroku dod saprātīgumam un spējām, nevis sociālajam stāvoklim vai bagātībai; 2. varas sistēma, kurā valdošo slāni veido cilvēki ar lielākajiem sasniegumiem un nopelniem, arī šāds valdošais slānis.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 503. lpp.

[10]    Hitt J. Keeping the Faith. Pieejams: Keeping the Faith [aplūkots 2020. gada 30. decembrī].

[11]    Pragmatisms [angļu val. pragmatism < grieķu val. pragma (pragmatos), tulkojumā darbība, darbošanās] – 1. filozofijā – virziens, kas uzskata, ka teorijas vai mākslas jēga ir tās praktiskais lietderīgums; 2. vēstures zinātnes virziens, kas aprobežojas ar notikumu izklāstīšanu to ārējā kopsakarā un secībā, neiedziļinoties vēsturiskās attīstības likumsakarībās.; 3. prakticisms.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 645. lpp.

[12]    Liberālisms [franču val. liberalisme < latīņu val. liberalis, tulklojumā brīvam raksturīgs] – 1. politisks un ideoloģisks virziens, kas aizstāv parlamentāru valsts iekārtu, privātuzņēmēju brīvību, preses, vārda un ticības brīvību, šķiru privilēģiju atcelšanu, brīvu starptautisko tirdzniecību u. tml.; 2. iestāšanās par maksimālu indivīda brīvību un valsts neiejaukšanos ekonomiskajā dzīvē; 3. bezprincipialitāte, nekonsekvence, pārmērīga iecietība.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 462. lpp.

[13]    Hitt J. Keeping the Faith. Pieejams: Keeping the Faith [aplūkots 2020. gada 30. decembrī].

[14]    Klauss Roksins (Clauss Roxin, 1931) – vācu mūsdienu viens no ievērojamākajiem krimināltiesību un kriminālprocesuālo tiesību doktrīnas pārstāvjiem un mācību grāmatu autoriem, profesors.

[15]    Roxin C. Strafverfahrensrecht. 29. neu bearbeitete. Aufl. München: C.H. Beck, 2017, S. 9.

[16]    Libertariānisms – politiska filozofija, kas uzskata indivīda brīvību kā primāro politisko vērtību. Var tikt uzskatīta par vienu no liberālisma formām. Libertariānisti ir klasiski liberāļi, ar stingru izpratni par indivīda tiesībām uz brīvību, izvēles brīvību, politisko brīvību un autonomiju. Šobrīd pastāv vairāki libertariānisma virzieni un skolas.

Sk. Libertarianism. Pieejams: Libertarianism [aplūkots 2020. gada 13. februāris].

Sk. Libertarianism. Pieejams: Libertarianism [aplūkots 2020. gada 13. februārī.]

[17]    Venson H. Thicker Than Water. Pieejams: Thicker Than Water [aplūkots 2020. gada 30. decembrī].

[18]    Memorial Resolution Herbert L. Packer (1925-1972). Pieejams: Memorial Resolution [aplūkots 2020. gada 28. decembrī].

[19]    Herbert L. Packer. 1925-1972. Pieejams: Herbert L. Packer [aplūkots 2020. gada 28. decembrī].

[20]    Geralds Gunters (Gerald Gunther, 1927-2002) – vācu/amerikāņu konstitucionālo tiesību zinātnieks, profesors Stenfordas Universitātē, viens no pasaulē atzītākajiem pētniekiem.

[21]    Herbert L. Packer: 1925-1972. L. E, Seltzer, R. W. Lyman, T. Ehrlich, G. Gunter. Stanford Law Review, Vol 26, No. 5, May, 1974, p. 1005.

[22]    Packer H. L. Ex Communist Witnesses: Four Studies in Fact Finding. Stanford: Stanford University Press, 1962.

[23]    Packer H. L. The Limits of the Criminal Sanction. Stanford: Stanford University Press, 1968.

Tiesību eksperts S. Obermans personiskā sarakstē arī norādīja, ka termins tiek izmantots runājot gan par par kriminālsodiem, gan arī par procesuāliem piespiedu līdzekļiem. Tādēļ autori izmanto terminu «krimināltiesiskās sankcijas».

[24]    Stīvens Obermans (Steven Oberman) – amerikāņu jurists, advokāts, Tenesijas Universitātes Juridiskās koledžas docents.

[25]    Tomass Ērlihs (Thomas Ehrlich, 1934) – amerikāņu jurists, profesors Stenfordas Universitātē, bijušais Indiānas Universitātes prezidens, Pensilvānijas Universitātes rektors un Stenfordas Juridiskās fakultātes dekāns.

[26]    Packer H. L., Ehrlich T. New directions in Legal Education. [B.v.]: MCGraw-Hill, 1972.

[27]    Herbert L. Packer: 1925-1972. L. E, Seltzer, R. W. Lyman, T. Ehrlich, G. Gunter. Stanford Law Review, Vol 26, No. 5, May, 1974, p. 1002.

[28]    Balva tiek pasniegta autoram, kas publicējis izcilu un ievērojamu pētījumu, kas «apliecina visaugstākā līmeņa radošo talantu». Pirmā balva tika pasniegta 1964. gadā un šāda balvu pasniegšana turpinās vēl joprojām.

Sk. arī Malone W. S. The Triennial Coif Award. Journal of Legal Education, Vol 16. No. 456. p. 456. History. Pieejams: The Triennial Coif Award [aplūkots 2020. gada 29. decembrī].

[29]    Sk. Book Award. Pieejams: Book Award [aplūkots 2020. gada 29. decembrī].

Herbert L. Packer. 1925-1972. Pieejams: Herbert L. Packer [aplūkots 2020. gada 28. decembrī].

[30]    Vitakers Čeimbers (Whittaker Chambers, dzimis kā Jay Vivian Chambers, 1901-1961) – amerikāņu rakstnieks un redaktors, bijis ASV Komunistiskās partijas (tobrīd zināmas arī kā Amerikas Strādnieku partijas) biedrs un Padomju Savienības spiegs. Vēlāk pārtrauca saites ar Padomju Savienību un liecināja pret savu spiegu grupu.

[31]    Elizabete Bentlija (Elizabeth Terrill Bentley, 1908-1963) – amerikāņu izcelsmes spiedze, bijusi ASV Komunistiskās partijas biedre, no 1938. gada līdz 1945. gadam spiegoja Padomju Savienības labā, bet 1945. gadā novērsās no tās un nodeva varas iestādēm divus spiegu tīklus, nosaucot vairāk kā 80 amerikāņus, kas tajos bija iesaistīti.

[32]    Luijs Budenzs (Louis Francis Budenz, 1891-1972) – amerikāņu rakstnieks, aktīvists, spiegoja Padomju Savienības labā un bija spiegu tīkla «Buben group» vadītājs. Pēc 1945. gada mainīja nostāju, kļūstot par anti-komunistu un sniedzot liecības pret komunistiem un Padomju Savienības spiegiem.

[33]    Džons Lautners (John Lautner, precīzākas ziņas autoriem neizdevās atrast) – amerikāņu aktīvists, spiegoja Padomju Savienības labā, 1929. gadā pievienojās ASV Komunistiskajai partijai, vēlāk kļuva par tās vadītāju, bet 1950. gadā izslēgts no tās kā nodevējs un «ilgstošs ienaidnieka aģents». Vēlāk sniedza liecības varas iestādēm par komunistiem un spiegiem Padomju Savienības labā.

[34]    Sk. arī Lešinska I. Vecu spiegu jaunā dzīve. Pieejams: Vecu spiegu jaunā dzīve [aplūkots 2020. gada 30. decembrī].

[35]    House Un-American Activities Committee (HUAC) – komiteja izveidota 1938. gadā politiķa Martina Dīsa (Martin Dies Jr., 1901-1972) vadībā. Šī komiteja no 1940. gada līdz 1950. gadam veica izmeklēšanu par iespējamām komunistiskām darbībām un spiegošanu. Par vienu no ievērojamākajām lietām, ko komisija izskatījusi, tiek uzskatīta Aldžera Hisa lieta.

Sk. House Un-American Activities Committee. Pieejams: House Un-American Activities Committee [aplūkots 2020. gada 30. decembrī].

[36]    Herberts Hūvers (Herbert Clark Hoover, 1874-1964) – amerikāņu politiķis, biznesmenis, inženieris, no 1929. gadam līdz 1933. gadam bija ASV trīsdesmit pirmais prezidents.

[37]    Aldžers Hiss (Alger Hiss, 1904-1996) – amerikāņu politiķis, diplomāts, valdības ierēdnis. 1948. gadā apsūdzēts par spiegošanu Padomju Savienības labā. Notiesāts par nepatiesu liecību sniegšanu un melošanu kongresam. Iepriekš bija augsta ranga ierēdnis, pārstāvot ASV valdību, piedalījās ANO izveidošanā. Uz A. Hisu kā komunistu un spiegu norādīja V. Čeimbers. Lieta tika neviennozīmīgi vērtēta un aizvien pastāv dažādi viedokļi par A. Hisa saistību ar Padomju Savienību un spiegu tīkliem.

[38]    Venson H. Thicker Than Water. Pieejams: Thicker Than Water [aplūkots 2020. gada 30. decembrī].

[39]    Ex-Communist Witnesses. Four Studies in Fact Finding. By Herbert L. Packer. International & Comparative Law Quarterly. October 1962, Vol. 11., No. 4., p. 1260.

[40]    Hitt J. Keeping the Faith. Pieejams: Keeping the Faith [aplūkots 2020. gada 30. decembrī].

[41]    Ibid.

[42]    Packer H. L. Published Works of Herbert L. Packer. Stanford Law Review. Vol 26, No. 5., May, 1974, p. 1057.-1059.

[43]    Herbert L. Packer. 1925-1972. Pieejams: Herbert L. Packer [aplūkots 2020. gada 28. decembrī].

[44]    Herbert L. Packer: 1925-1972. L. E, Seltzer, R. W. Lyman, T. Ehrlich, G. Gunter. Stanford Law Review, Vol 26, No. 5, May, 1974, p. 1002.

[45]    Stenfordas Universitātes akadēmiskie un administratīvie amati pienākumu un tiesību ziņā atšķiras no Latvijas izglītības sistēmas.

Sīkāk sk. About Stanford. Pieejams: About Stanford [aplūkots 2020. gada 29. decembrī].

[46]    Ričards Laimans (Richard Wall Lyman, 1923-2012) – amerikāņu vēsturnieks, profesors, Stenfordas Universitātes prezidents, iepriekš Stenfrodas Universitātes rektors.

[47]    Herbert L. Packer: 1925-1972. L. E, Seltzer, R. W. Lyman, T. Ehrlich, G. Gunter. Stanford Law Review, Vol 26, No. 5, May, 1974, p. 1001.

[48]    The study of education at Stanford: report to the University. Stanford: Stanford University Press, 1968.

[49]    Loids Dinkelspiels (Lloyd William Dinkelspiel, 1899-1959) – amerikāņu jurists, advokāts, Stenfordas Universitātes absolvents un Stenfordas Universitātes padomes priekšsēdētājs no 1953. gada līdz 1958. gadam.

[50]    Loida Dinkelspiela balva – balva, ko pasniedz par ieguldījumu bakalaura izglītības programmu īstenošanā, uzlabošana vai studentu dzīves kvalitātes uzlabošanā Stenfordas Unviersitātē. Balvu var saņemt par mācību programmu izveidi, izcilības sekmēšanu u.tml.

Sk. Lloyd W. Dinkelspiel Awards. Pieejams: Lloyd W. Dinkelspiel Awards [aplūkots 2020. gada 28. decembrī].

[51]    Vjetnamas karš notika Vjetnamā, Laosā un Kambodžā no 1955. gada līdz 1975. gada, lai novērstu Vjetnamas atkalapvienošanos komunistiskā pārvaldē. Karā piedalījās Vjetnamas Republika (Dienvidvjetnama) ar ASV un citu valstu atbalstu pret Vjetnamas vietējo partizānu atbrīvošanas fronti, Vjetnamas Demokrātiskās Republikas armiju (Ziemeļvjetnama), ko atbalstīja Ķīna un PSRS.

Sk. Vietnam War. Pieejams: Vietnam War [aplūkots 2021. gada 12. janvārī].

[52]    Venson H. Thicker Than Water. Pieejams: Thicker Than Water [aplūkots 2020. gada 30. decembrī].

[53]    Rodžers Skrutons (Roger Vernon Scruton, 1944-2020) – britu filozofs, viens no ietekmīgākajiem konservatīvajiem domātājiem.

[54]    Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Izvēle starp reformu un revolūciju]. Pieejams: Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Izvēle starp reformu un revolūciju] [aplūkots2021. gada 2. martā].

[55]    Memorial Resolution Herbert L. Packer (1925-1972). Pieejams: Memorial Resolution  [aplūkots 2020. gada 28. decembrī].

[56]    Herbert L. Packer: 1925-1972. L. E, Seltzer, R. W. Lyman, T. Ehrlich, G. Gunter. Stanford Law Review, Vol 26, No. 5, May, 1974, p. 1002.

[57]    Ibid, p. 1001.-1002.

[58]    Memorial Resolution Herbert L. Packer (1925-1972). Pieejams: Memorial Resolution  [aplūkots 2020. gada 28. decembrī].

[59]    Leonīds Golovko (Леонид Витальевич Головко, 1967) – M. Lomonosova Maskavas Valsts Universitātes profesors, krimināltiesību un kriminālprocesa zinātnieks, dažādu pētījumu un rakstu autors.

[60]    Курс уголовного процесса. Под. ред. Л.В. Головко. Москва: Статут, 2017.

[61]    Ibid, c. 57.

[62]    Packer H. L. Two Models of the Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. Bivenverm 1964, Vol. 113., No. 1.

[63]    Курс уголовного процесса. Под. ред. Л.В. Головко. Москва: Статут, 2017, c. 57.-58.

[64]    Ibid, c. 58.

[65]    Utilitārisms [vācu val. Utilitarismus < angļu val. utilitarianism < latīņu val. utilitas, tulkojumā derīgs, izdevīgums] – 1. ētikas virziens, kurā par rīcības tikumisko kritēriju uzskata lietderīgumu; īpaši izplatīts bija Lielbritānija 18. gs. beigās – 19. gs. sākumā; 2. uzskats, ka cilvēku rīcības mērķis ir panākt iespējami lielāku labumu iespējami lielākai cilvēku grupai; 3. cenšanās visur gūt materiālu labumu.

Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 894. lpp.

[66]    Sk. Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: zvērināts advokāts Jānis Neimanis, 2004, 151. lpp.

[67]    Veidemane E. Baiba Rudevska: Neomarksisti vīrieti padarījuši par visa ļaunuma sakni. Pieejams: Baiba Rudevska: Neomarksisti vīrieti padarījuši par visa ļaunuma sakni [aplūkots 2021. gada 3. martā].

[68]    Sk. Rusanovs E. Versija par profesora Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Zvērinātu advokātu birojs «Rusanovs & Partneri», 2021, 42.-45. lpp.

Rusanovs E., Skutele S. «…a, kad Jūs labāk atcerējāties notikušo – uzreiz pēc notikuma via tagad?». Daži apsvērumi par nederīgiem jautājumiem: jautājumu uzdošana un noraidīšana. Jurista Vārds, 2020. gada 21. jūlijs, Nr. 29 (1139), 48. – 57. lpp.

Rusanovs E. «…a, kad Jūs labāk atcerējāties notikušo uzreiz pēc notikuma vai tagad?». Jurista Vārds, domnīca, 2020. gada 15. jūnijs. Pieejams: «…a, kad Jūs labāk atcerējāties notikušo uzreiz pēc notikuma vai tagad?» [aplūkots 2021. gada 2. marts].

[69]    Sal. Rusanovs E. Versija par profesora Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Zvērinātu advokātu birojs «Rusanovs & Partneri», 2021.

Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Grāmatā: Rusanovs E. Versija par profesora Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Zvērinātu advokātu birojs «Rusanovs & Partneri», 2021.

[70]    Venson H. Thicker Than Water. Pieejams: Thicker Than Water [aplūkots 2020. gada 30. decembrī].

[71]    Hitt J. Keeping the Faith. Pieejams: Keeping the Faith [aplūkots 2020. gada 30. decembrī].

[72]    Bilings Hands (Billings Learned Hand, 1872-1961) – amerikāņu tiesnesis, tiesību filozofs.

[73]    Venson H. Thicker Than Water. Pieejams: Thicker Than Water [aplūkots 2020. gada 30. decembrī].

[74]    Hitt J. Keeping the Faith. Pieejams: Keeping the Faith [aplūkots 2020. gada 30. decembrī].

[75]    Ibid.

[76]    Hitt J. Keeping the Faith. Pieejams: Keeping the Faith [aplūkots 2020. gada 30. decembrī].

Venson H. Thicker Than Water. Pieejams: Thicker Than Water [aplūkots 2020. gada 30. decembrī].

[77]    Venson H. Thicker Than Water. Pieejams: Thicker Than Water [aplūkots 2020. gada 30. decembrī].

[78]    Herbert L. Packer. 1925-1972. Pieejams: Herbert L. Packer. 1925-1972 [aplūkots 2020. gada 28. decembrī].