Biroja Blogs

17.05.2021.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs, Mg. iur. Signe Skutele

Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna [Vienošanās par vainas atzīšanu un sodu]

Herberts Pakers norādīja, ka ASV lielākā daļa kriminālvajāšanu beidzas ar vainas atzīšanu (oriģ. – plea of guilty). Tieši šis paziņojums (oriģ – plea [1]) H. Pakera ieskatos, nevis tiesa ir dominējošais, pirmšķietami nosakot vainu. [2] Vainas atzīšana tiek veikta vienošanās procesa laikā (oriģ. ‑ plea bargaining [3]), kas ir «sarežģīts, interaktīvs dialogs, kurā iesaistīti vairāki cilvēki un dažādi apsvērumi» [4]. Jānorāda, ka vienošanās process ASV tiesību sistēmā būtiski atšķiras no tamlīdzīgas procedūras Latvijā. [5] Patiesībā Latvijā tā ir sagrozīta izpratne par vienošanās procesu ASV, kas turklāt ārkārtīgi disonē ar kontinentālā Eiropas kriminālprocesa doktrīnu. [6]

Atbilstoši ASV Kriminālprocesa federālo noteikumu (oriģ. ‑ Federal Rules of Criminal Procedure [7]) 11. punktam apsūdzētais var atzīt vainu, neatzīt vainu vai izmantot nolo contendere [8]. Būtībā Latvijā daudzos gadījumos nereti notiek tieši nolo contendere procedūra. Vainas atzīšanas atbalstītāji nereti norāda, ka tas «ietaupa laiku un naudu, mazina nenoteiktību, pilnvaro puses, veicinot izvēles brīvību [9]», savukārt kritiķi uzskata, ka tādējādi «nav pietiekoši pierādīta vaina ārpus saprātīgām šaubām, tas traucē sacīkstes procesam [kopumā] un procesuāl[o] aizsarglīdzekļ[u izmantošanai]». [10] Tiesnesis Stefans Bibas [11] nodēvēja to par procesuālistu diskusijām ‑ «efektivitāte un autonomija pret precizitāti un taisnīgumu» [12].

H. Pakers uzskatīja, ka vainas atzīšanu ietekmē dažādi faktori, kas ir «kriminālprocesa iepriekšējos līmeņos, īpaši [to ietekmē] pirmstiesas [personas atrašanās] brīvīb[ā] un advokāta palīdzības pieejamība» [13]. Proti, viņa ieskatos persona, kas ir atbrīvota uz drošības naudas pamata un kurai ir pieeja advokāta pakalpojumiem, «visticamāk neatzīs savu vainu, [atšķirībā no] tās, kurai trūkst vienas vai abas šīs priekšrocības» [14].

Turklāt viņš norādīja, ka laika posmā no 1956. gada līdz 1962. gadam ASV federālajās tiesās aptuveni 80% gadījumos personas bija atzinušas sevi par vainīgām vai izmantojušas nolo contendere. [15] Līdzīga situācija ir arī šobrīd. [16] Proti, «atzīšanās par vainīgu ir kļuvusi par ASV krimināltiesību sistēmas pamatelementu. [..] Bet tas, ka tas ir izplatīt[i], nenozīmē, ka tas ir pozitīvi» [17]. Aizvien vainas atzīšanu var ietekmēt dažādi faktori, tostarp advokāta pieejamība, «pirmstiesas apcietinājums, kurā pastāv rasu, ekonomiskā un dzimumu nevienlīdzība, [18] [kā arī] bailes no bargāka soda, ja tiesa tiks zaudēta [tieši tā, kā tas arī notiek Latvijā – autoru piebilde]», līdz ar to «ātrāks risinājums reizēm kaitē individualizētam taisnīgumam» [19]. Turklāt nereti tiek izteikta kritika par procesa caurskatāmības trūkumiem un neskaidru prakses īstenošanu. Pavisam nesen ASV tiesību institūts ir norādījis arī uz pētījumu neesamību un vainas atzīšanas pilnvērīgas izpētes problēmām. [20]

Savukārt Latvijā «sākotnēji vienošanās process tika piemērots 5% gadījumu no uz tiesu nosūtītajām krimināllietām, tomēr gadu gaitā procentuālā daļa pakāpeniski ir augusi, un 2018. gadā uz tiesu vienošanās procesā nosūtīti 13,8% no visām krimināllietām» [21]. Saskaņā ar «Ziņojumu par prokuratūras paveikto» 2020. gadā no tiesai nodotajām krimināllietām 23% gadījumos tika apstiprinātas vienošanās starp prokuroru un apsūdzēto par vainas atzīšanu. [22] Turklāt vien pavisam nesen Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments ir atcēlis pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru tika apstiprināta noslēgtā vienošanās par vainas atzīšanu un sodu. [23]

H. Pakers savu divu kriminālprocesa modeļu teorijas ietvaros pētīja, kādi apstākļi nosaka, ka persona vainas atzīšanu ir izdarījusi piespiedu kārtā un tā ir jāatceļ, kāda ir advokāta loma un cik tad nozīmīgs ir tiesneša pienākums pārliecināties par personas faktisko un juridisko vainu. [24]

Skatot šo jautājumu no noziedzības kontroles modeļa puses, H. Pakers norādīja, ka «paziņojuma, ar kuru apsūdzētais atzīst pret viņu izvirzītās apsūdzības, mērķis ir iespēja lielāko daļu lietu izskatīt bez tiesas» [25]. Atbilstoši šī modeļa izpratnei visu aktīvo procesa dalībnieku– prokurora, tiesneša, apsūdzētā – interesēs ir izbeigt tiesas procesu, kurā nepastāv šaubas par apsūdzētā vainu. Turklāt iepriekšējās jeb agrākās procesa stadijas jau esot nodrošinājušas to, ka tiekot atsijāti gadījumi, kuros persona visticamāk nav vainīga un tajos process arī esot attiecīgi izbeigts.

Noziedzības kontroles modeļa ieskatā esot ārkārtīgi maz gadījumu, kad «ļoti daudz ir likts uz spēles – vai nu pārkāpuma smaguma, vai arī apsūdzētā stāvokļa dēļ –, un tāpēc nav iespējams īstenot saprātīgu kompromisu» [26]. Tomēr H. Pakers uzskatīja, ka atbilstoši šim modelim «slepkavam un bankas prezidentam, kas apsūdzēts par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, ir kas kopīgs: viņiem ir maz, ko zaudēt, dodoties cīņā. Ārpus šīm divām lietu kategorijām, kur pastāv liela vēlme tiesāties, visas pārējās krimināllietas parasti būtu jāizbeidz ar paziņojumu (oriģ. – plea) [par būšanu vainīgam jeb atzīšanos]» [27].

Tiesnesis, pieņemot atzīšanos par vainīgu, var arī noskaidrot, vai personai par to ir doti kādi solījumi. Tomēr atbilstoši noziedzības kontroles modeļa izpratnei šādi solījumi no apsūdzības puses neeseot atbalstāmi un bieži vien neesot pamatoti, turklāt norādot uz sliktu prokuratūras darbu. [28] Jāņemot vērā, ka apsūdzētajam varot tikt solīts kaut kas, kas patiesībā neesot realizējams. Ja tiesnesis konstatētu, ka ir dots šāds nepamatots solījums, atbilstoši noziedzības kontroles modeļa izpratnei par kriminālprocesu, «pareizais ceļš nav noraidīt atzīšanos, bet gan izskaidrot apsūdzētajam tiesisko situāciju un tad piedāvāt viņam [atzīties], ja viņš to vēlas» [29]. Pēc tam lielākajā daļā gadījumu tiesneša «izmeklēšanas funkcija ir nodrošināt dokumentēšanas pareizību, nevis aizsargāt apsūdzētā tiesības» [30]. Noziedzības kontroles modelis par pilnīgi pareizu atzīst arī tiesneša rīcību ‑ paskaidrot apsūdzētajam, kurš atzīst savu vainu, ka viņš var «sagaidīt lielāku iecietību, piespriežot sodu, nekā tas apsūdzētais, kurš uzstāj, lai valsts tērē laiku un resursus tiesas procesam» [31], tādējādi motivējot personu atzīties.

Tomēr noziedzības kontroles modelis atbalsta personas spēju izlemt, vai viņi vēlas atzīt savu vainu, kā arī, ja viņiem ir advokāts, viņu vēlmi konsultēties ar advokātu par vainas atzīšanu. Tajā pašā laikā valstij nav pienākums nodrošināt aizstāvību, jo, lai «atzītu vainu, ir nepieciešams vien tas, ka apsūdzētais vispārīgi saprot [atzīšanās] būtību un [tās] sekas, un lai viņš to izdarītu brīvprātīgi» [32]. Tieši tiesnesim esot pienākums arī to nodrošināt, tādējādi tas neprasītu nevajadzīgu resursu dublēšanos, uzstājot, ka aizstāvības advokātam, tāpat kā tiesnesim ir jāpiedalās vainas atzīšanas procesā. [33] Starp citu salīdzinoši nesen arī Latvijā ar 2017. gada 30. marta grozījumiem Kriminālprocesa likumā [34] aizstāvja piedalīšanās vairs nav obligāta kriminālprocesā, kas notiek vienošanās procesa kārtībā.

Turklāt noziedzības kontroles modelī, kad persona atzīst vainu, tiesnesim nav jānoskaidro faktiskie apstākļi, izņemot, ja viņš to uzskata par absolūti nepieciešamu palīdzību notiesāšanas funkcijas izpildē. Proti, lieta nesasniedz kriminālprocesa posmu – tiesas izmeklēšana. Turklāt «jebkura prasība, lai tiesnesis, pieņemot vainas atzīšanu, pētītu vainas jautājumu[s] tikai pasliktinātu procesa efektivitāti un grautu vainas atzīšanas [institūta] mērķi, pēc būtības pārvēršot to par saīsināto tiesvedību» [35].

Atbilstoši noziedzības kontroles modeļa izpratnei viena no atzīšanās par vainīgu priekšrocībām ir tā, ka «tas palīdz apiet jautājumus, kuru rezultātā var tikai vājināties efektīva krimināltiesvedība» [36]. Tādējādi, ja apsūdzētais apzinās savu vainu un vēlas pieņemt savu sodu, «nedz viņam, nedz sabiedrībai nepalīdz [tas, ka tiks] izmeklēt[as] kādas iespējamās kļūdas, kas pieļautas iepriekšējās procesa stadijās [un] kas varētu palīdzēt viņam [apsūdzētajam] izvairīties no taisnīg[a soda]» [37].

Savukārt pienācīgā procesa modeļa ietvaros šāds paziņojums (atzīšanās vai neatzīšanās par vainīgu) ir visa kriminālprocesa balsts, jo tajā brīdī piepildās viens no diviem variantiem ‑ «vai nu iespējamās kļūdas un ļaunprātības, kas bijušas iepriekšējos procesa posmos, tiek pakļautas tiesas kontrolei, vai arī tās uz visiem laikiem tiek iegremdētas atzīšanās par vainīgu [vienošanās rezultātā faktā]» [38]. Proti, modelis to uzskata ne tikai par līdzekli, lai paātrinātu krimināllietas izskatīšanu, bet par sava veida dzelzs priekškaru, kas «gandrīz vienmēr negrozāmi nogriež jebkuru interesi izskatīt [un pārbaudīt] procesa agrākos posmus» [39].

Tāpēc, skatoties no šī modeļa principu puses, pret atzīšanos par vainīgu būtu jāizturas ar īpašu piesardzību. Tāpēc būtu jābūt dažādiem aizsargpasākumiem, kas paredzēti gan kopumā tādu gadījumu samazināšanai, gan, lai novērstu tamlīdzīgas procedūras ļaunprātīgu izmantošanu, kad ir iespējams konstatēt dažādas kļūdas, tostarp iepriekšējos procesa posmos.

Saskaņā ar šī modeļa uzskatiem nedz prokurors, nedz tiesnesis kategoriski nedrīkst izdarīt nekādu spiedienu uz apsūdzēto personu, mudinot viņu atzīt savu vainu. Taču vienošanās slēgšana ar apsūdzēto, kuram bija iespējas pienācīgi konsultēties ar advokātu, turklāt, ja vienošanās tiktu slēgta tiesneša rūpīgas uzraudzības laikā, var būt pieņemams veids, kā pabeigt krimināllietu. Tajā pašā laikā prokuroram, lai izvairītos no jebkāda spiediena izdarīšanas, nevajadzētu uzņemties vadību, ierosinot vai piedāvājot kompromisa pamatu. Papildus tam «ir acīmredzami nepareizi, ja tiesnesis izmanto savu diskrecionāro varu, lai piespiestu atzīties, vai nu konkrētajā gadījumā draudot ar stingrāku sodu, vai piedāvājot saudzējošāku sodu» [40].

Līdz ar to atzīšanās par vainīgu un vienošanās atbilstoši šī modeļa izpratnei par kriminālprocesu būtu jābūt gandrīz tikai un vienīgi apsūdzētās personas iniciatīvas rezultātam, jo viņam «ir tiesības uz to, lai viņa izvirzītās apsūdzības tiktu izskatītas likumā noteiktajā kārtībā, lai arī cik pārliecinoši būtu pierādījumi [pret viņu]» [41]. Galu galā, kriminālprocess nav jāuzskata par nevēlamu slogu, bet gan par «procesa loģisku un pareizu kulmināciju» [42].

Liela loma šī modeļa ietvaros ir piešķirta advokātam. Atzīties par vainīgu «nevienam nedrīkstētu ļaut bez advokāta klātbūtnes» [43]. Turklāt, kā rakstīja H. Pakers, «ir apšaubāmi, vai šajā posmā būtu jāļauj vispār atteikties no [advokāta] padoma. [Lai gan p]raktiski maz ticams, ka šāda atteikšanās notiktu, ja tiesnesis, dzirdot, ka apsūdzētais vēlas atzīt savu vainu, informē viņu, ka [tiesnesis] nevēlas [uzreiz] pieņemt to, izskaidro priekšrocības konsultācijām ar advokātu un piedāvā nekavējoties nodrošināt advokātu» [44].

Tomēr H. Pakers norādīja, ka pat tad ir iespējams, ka liela daļa cilvēku tomēr izvēlēsies atzīt savu vainu. «Tad rodas jautājums, kādas procesuālās garantijas tiesnesim būtu jācenšas sniegt, pirms faktiski aizvērt durvis turpmākai pārbaudei, pieņemot atzīšanos» [45]. Kā apraksīja H. Pakers, vispirms viņam būtu jāpieprasa, lai apsūdzības uzturētājs apkopo pierādījumus pret personu, tostarp, norādot lieciniekus un viņu sniegtos faktus. Tiesnesim ir jāpārliecinās, ka ir pietiekami daudz pierādījumi, lai notiesātu personu, turklāt ar pieļaujamiem un attiecināmiem pierādījumiem. Papildus tam tiesnesim ir jāizmanto šī sniegtā iespēja, lai kopīgi ar prokuroru un advokātu pārbaudītu iespējamos pārkāpumus iepriekšējās procesa stadijās, piemēram, «nelikumīgi iegūtus pierādījumus, neatbilstošas atzīšanās, [advokāta] konsultāciju nesniegšana attiecīgajās [procesa] stadijās, pirmstiesas apcietinājuma ilgums, nosakot [šo apstākļu] ietekmi uz procesa izbeigšanu, pieņemot [vienošanos un] atzīstoties par vainīgu» [46].

Visbeidzot, H. Pakers norādīja, ka tikai tad, kad tiesnesis ir pārliecināts par diviem aspektiem – «vainas konstatēšana un ļaunprātīgas prakses neesamība iepriekšējās stadijās» [47] ‑ viņš varētu pieņemt vienošanos.

Analizējot tā brīža ASV situāciju un tendences, H. Pakers, līdzīgi kā mūsdienu pētnieki, konstatēja, ka ticamus datus adekvātam situācijas novērtējumam ir grūti iegūt. Par spīti tam viņš uzskatīja, ka galvenokārt vienošanās process tā brīža ASV tiesību sistēmā atbilst noziedzības kontroles modelim. Viņš konstatēja «spiedien[u] no iepriekšējām procesa stadijām, īpaši uz tiem apsūdzētajiem, kuriem pēc aresta nav nodrošināta pirmstiesas brīvība un kuriem nav bijis advokāts» [48]. H. Pakers kritizēja gan advokāta palīdzību, kas lielākajā daļā lietu esot bijusi bezjēdzīga, jo ir ļoti izplatīta atteikšanās no tās, gan tiesneša lomu, kas esot samērā pasīva, necenšoties saprast faktisko vainu vai ļaunprātību izmantošanu agrākajās procesa stadijās.

Tomēr viņš uzskatīja, ka ir parādījušās dažas pazīmes, kas norāda uz to, ka vainas atzīšana tiek aizvien rūpīgāk pārbaudīta. Piemēram, viņš norādīja uz precedentiem – Machibroda v. United States [49] un Dillon v. United States [50] – saskaņā ar kuriem, ja prokurors noslēdz vienošanos, kuras pamatā ir solījums, ko viņš nespēj izpildīt, tiesas ir uzskatījušas, ka tas ir pamats atcelt vienošanos, jo tā panākta piespiedu kārtā. [51] Aktuāls gan paliek jautājums, kā būtu pierādāma šāda neatļauta solījuma došana, kas varētu būt arī pietiekoši aktuāli mūsdienu Latvijas kriminālprocesā.

H. Pakeram šķita, ka pastāv tendence virzīties uz stingrākiem standartiem, lai novērtētu personas izpratni par atzīšanās būtību un tās sekām. Viņš norādīja uz lietu Gideon v. Wainwright [52], kuras izskatīšana bija būtiski ietekmējusi izpratni par vainas atzīšanu, tostarp advokāta piedalīšanās nepieciešamību arī vainas atzīšanas laikā. [53] Vēlreiz jāatgādina, ka šobrīd šī procedūra Latvijā drīkst notikt jau bez advokāta piedalīšanās. Tas ir simptomātiski, un tikai vēlreiz apstiprina iepriekš teikto, ka Latvijas kriminālprocesā aizvien vairāk tiek nostiprināts noziedzības kontroles modelis.

Tomēr H. Pakers uzskatīja, ka vienošanās process netiks īpaši reformēts, bet gan drīzāk pastāvēs tendence regulēt apstākļus jeb procesu, kādā notiek šī vienošanās, tajā skaitā uzstājot uz advokāta piedalīšanos un aktīvāku tiesneša lomu. Līdz ar to viņš prognozēja, ka atzīšanās par vainīgu saglabās savu vietu kā kriminālprocesa balsts, ņemot vērā resursu taupīšanas un efektivitātes nepieciešamību, ko «mēra pēc noziedzības kontroles modeļa diktāta» [54].

[1]         Plea – kriminālprocesā oficiāls paziņojums, ko tiesā izteikusi apsūdzētā persona kā atbildi uz tai izvirzīto apsūdzību. Oxford dictionary of law. Ed. J. Law. Oxford: Oxford University Press, 2018, p. 721.; Sal. Plea. Pieejams: Plea [aplūkots 2021. gada 18. aprīlī].

[2]         Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. November 1964, Vol. 113., No. 1., p. 46.-47.

[3]         Plea bargaining ‑ no angļu valodas plea – paziņojums tiesai, bargaining – kaulēšanās, tirgošanās – kriminālprocesā vienošanās starp apsūdzību un aizstāvību, ar kuru apsūdzētais piekrīt atzīt savu vainu apmaiņā pret kādām garantijām no apsūdzības puses, piemēram, mazāku sodu. Tādējādi persona var nestāties zvērināto tiesas priekšā, bet panākt vienošanos, ko apstiprina tiesnesis. Oxford dictionary of law. Ed. J. Law. Oxford: Oxford University Press, 2018, p. 721.

[4]         Subramanian R., Digard L., Washington M., Sorage S. In the Shadows: A Review of the Research on Plea Bargaining. Vera Institute of Justice, 2020, p. 48.

[5]         Sal. Kriminālprocesa likuma 38. nodaļa. Vienošanās piemērošana pirmstiesas kriminālprocesā. Kriminālprocesa likuma 49. nodaļa. Tiesvedības īpatnības attiecībā uz pirmstiesas procesā slēgtu vienošanos. Kriminālprocesa likuma 50. nodaļa. Tiesvedības īpatnības, slēdzot vienošanos iztiesāšanas procesā. Sk. Kriminālprocesa likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 2005. gada 11. maijs, Nr. 74.

[6]         Sk. Rusanovs E. Kā pokerā ‑ lēmums uz laimi. Viedokļu apkopojums: Vienošanās kriminālprocesā. Advokātu viedoklis. Jurista Vārds, 2017. gada 30. maijs, Nr. 23 (977), 28.−30. lpp.

[7]         Kriminālprocesa federālie noteikumi oriģināli tika pieņemti ar ASV Augstākās tiesas rīkojumu 1944. gada 26. decembrī. ASV Kongresam tie nosūtīti 1945. gada 3. janvārī un stājās spēkā 1946. gada 21. martā. Pēdējie grozījumi izdarīti 2019. gadā Sk.: Federal Rules of Criminal Procedure. Pieejams: Federal Rules of Criminal Procedure [aplūkots 2020. gada 20. februārī]; Sal. Federal Rules of Criminal Procedure: Federal Rules of Criminal Procedure [aplūkots 2020. gada 20. februārī]; Current Rules of Practice & Procedure. Pieejams: Current Rules of Practice & Procedure [aplūkots 2021. gada 30. martā].

[8]         Nolo contendere (no latīņu val. – bez sacenšanās) nav atzīšanās par vainīgu vai nevainīgu, bet soda pieņemšana. Tas tiek atļauts federālajās tiesās, savukārt štatos pastāv dažādas pieejas šim institūtam. Nolo contendere var pieņemt tikai ar tiesneša piekrišanu. Sk. Bibas S. Harmonizing Substantice-Criminal-Law Values and Criminal Procedure: The Case of Alford and Nolo Contendere Pleas. Cornell Law Review. Jul. 2003, Vol. 88, Is. 5.;  Bibas S. Bringing Moral Values into a Flawed Plea Bargaining System. Cornell Law Review. Jul. 2003, Vol. 88., Is. 5.; Sal. Difference between Guilty and No Contest. Pieejams: Difference between Guilty and No Contest [aplūkots 2021. gada 18. aprīlī]; Nolo contedere. Pieejams: Nolo contedere [aplūkots 2021. gada 18. aprīlī].

[9]         Ņemot vērā, ka atzīstoties par vainīgu var vienoties par soda apmēru.

[10]      Bibas S. Harmonizing Substantice-Criminal-Law Values and Criminal Procedure: The Case of Alford and Nolo Contendere Pleas. Cornell Law Review. Jul. 2003, Vol. 88, Is. 5., p. 1362.

[11]      Stefans Bibas (Stephanos Bibas, 1969) – ASV jurists, tiesnesis, profesors Pensilvānijas Universitātē.

[12]      Bibas S. Harmonizing Substantice-Criminal-Law Values and Criminal Procedure: The Case of Alford and Nolo Contendere Pleas. Cornell Law Review. Jul. 2003, Vol. 88, Is. 5., p. 1363.

[13]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. November 1964, Vol. 113., No. 1., p. 47.

[14]      Ibid.

[15]      Ibid.

[16]      Sk. Washington M. What the predominance of plea bargaining can teach us about (in)efficiency. Pieejams: What the predominance of plea bargaining can teach us about (in)efficiency [aplūkots 2021. gada 18. aprīlī].

[17]      Ibid.

[18]      Sal. Donelly E. A., MacDonald J. M. The downstream effects of bail and pretrial detention on racial disparities in incarceration. Fall 2018, Journal of Criminal Law and criminology. Vol. 108, Is. 4.

[19]       Washington M. What the predominance of plea bargaining can teach us about (in)efficiency. Pieejams: What the predominance of plea bargaining can teach us about (in)efficiency [aplūkots 2021. gada 18. aprīlī].

[20]      Subramanian R., Digard L., Washington M., Sorage S. In the Shadows: A Review of the Research on Plea Bargaining. Vera Institute of Justice, 2020.

[21]      Maizītis J. Sodu politika un vienošanās process. Grāmatā: Tiesību zinātnes uzdevumi, nozīme un nākotne tiesību sistēmās I. LU Juridiskās fakultātes 7. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 394. lpp.

[22]      Sk. Ziņojums par prokuratūrā paveikto 2020. gadā un darbības prioritātēm 2021. gadā. Pieejams: Ziņojums [aplūkots 2021. gada 1. maijā].

[23]      Senāts atceļ pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru apstiprināta noslēgtā vienošanās par vainas atzīšanu un sodu un nodod lietu jaunai izskatīšanai. Pieejams: Senāts atceļ pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru apstiprināta noslēgtā vienošanās par vainas atzīšanu un sodu un nodod lietu jaunai izskatīšanai [aplūkots 2021. gada 1. maijā].

[24]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. November 1964, Vol. 113., No. 1., p. 47.

[25]      Ibid.

[26]      Ibid.

[27]      Ibid., p. 47.-48.

[28]      Ibid., p. 48.

[29]      Ibid.

[30]      Ibid.

[31]      Ibid.

[32]      Ibid.

[33]      Ibid.

[34]      Grozījumi Kriminālprocesa likumā. 2017. gada 30. marts. Pieejams: Grozījumi Kriminālprocesa likumā [aplūkots 2021. gada 7. maijā].; Sal. Kriminālprocesa likuma 83. pants. Aizstāvja obligātā piedalīšanās. Sk. Kriminālprocesa likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 2005. gada 11. maijs, Nr. 74.

[35]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. November 1964, Vol. 113., No. 1., p. 48.

[36]      Ibid., p. 49.

[37]      Ibid.

[38]      Ibid.

[39]      Ibid.

[40]      Ibid.

[41]      Ibid..

[42]      Ibid.

[43]      Ibid., p. 50.

[44]      Ibid.

[45]      Ibid.

[46]      Ibid.

[47]      Ibid.

[48]      Ibid., p. 50.-51.

[49]      Machibroda v. United States. Feb. 19., 1962. 368 U.S. 487.; Sk. Machibroda v. United States. Pieejams: Machibroda v. United States [aplūkots 2021. gada 29. aprīlī].; Machibroda v. United States. Pieejams: Machibroda v. United States [aplūkots 2021. gada 29. aprīlī].

[50]      Dillon v. United States. Aug. 22, 1962. 307 F.2d 445 (9th Cir. 1962).; Sk. Dillon v. United States. Pieejams: Dillon v. United States [aplūkots 2021. gada 29. aprīlī].

[51]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. November 1964, Vol. 113., No. 1., p. 51.

[52]      Gideon v. Wainwright. March 18, 1963. 372. U.S. 335. (1963).; Sk. arī Facts and Case Summary – Gideon v. Wainwright. Pieejams: Facts and Case Summary [aplūkots 2021. gada 24. janvārī].

[53]      Packer H. Two Models of Criminal Process. University of Pennsylvania Law Review. November 1964, Vol. 113., No. 1., p. 51.

[54]      Ibid.