Biroja Blogs

30.04.2021.

Pierādīšanas pienākuma pārnešana

No Senāta tēzes konstatējams, ka starpkaru periodā pierādīšanas pienākums lietās par goda un cieņas aizskārumu (šobrīd Krimināllikuma 157. pants – neslavas celšana) bija personai, kurai bija tiesības uz aizstāvību. Šī tēze atbilst šobrīd spēkā esošajam Civillikuma 2352. ar indeksu divi panta pirmajā daļā nostiprinātajam pierādīšanas pienākumam.
Savukārt krimināllietās šobrīd par šāda veida noziegumiem pierādīšanas pienākums pirmstiesas kriminālprocesā ir procesa virzītājam, bet tiesā – apsūdzības uzturētājam. Vai praksē šāds pierādīšanas pienākuma sadalījums patiešām atbrīvo no pierādīšanas nastas gan cietušo, gan arī personu, kurai ir tiesības uz aizstāvību?

818. tēze

«Pēc Sodu lik[uma] 531. un 537. p[anta], nevis cietušam ir jāpierāda, ka izpaustais viņa godu aizskarošais apstāklis ir nepatiess, bet gan apsūdzētam jāpierāda, ka tas ir patiess, kādēļ Apgabaltiesa, pamatodama savu spriedumu, starp citu, ar aizrādījumu, ka cietušais neesot pierādījis izpaustā apstākļa nepatiesīgumu, ir nepareizi sadalījusi pierādījumu nastu un ar to pārkāpusi Sodu l[ikuma] 531. un 537. p[antu] tiešo izpratni.»

(1927. g[ada] 28. maija spr[iedums] Bracs l[ietā] Nr. 158)

Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta spriedumu tēžu pilnīgs kopojums ar likumu un priekšmetu alfabētiskiem rādītājiem. Aptver laikmetu no 1919. g. līdz 1928. gada 31. decembrim. Sastādījis Senāta virssekretārs Fridrich Kamradziuss. Autora izdevums. Rīga: Valters un Rapa, 1927.