Biroja Blogs

21.05.2021.

«Kaktu advokāta» kāzuss

276. tēze

Pēc Sodu lik[uma] 161. prim p[anta] sodāmas personas, kurām nav tiesības vest svešas lietas tiesu iestādēs un kuras par atlīdzību un ar nemākulību dod padomus vai sastāda rakstus. Kaut gan vainīgā nemākulību padomu došanā vai rakstu sastādīšanā konstatē tiesa, kas izspriež lietu pēc būtības, tomēr, taisot savu slēdzienu par apsūdzētā vainīgumu minētā Sodu [lik]uma pantā paredzētā nodarījumā, tiesai katrā konkrētā gadījumā jāaizrāda savā spriedumā, kādēļ tiesa atzinusi padomu došanu vai rakstu sastādīšanu par nemākulīgu, apspriežot pie tam šo jautājumu pēc padoma vai raksta satura un nevis pēc viņa rezultāta. Turpretim, atzīstot apsūdzēto par vainīgu, ka tas, nebaudot tiesības vest lietas tiesu iestādēs, ir par naudas atlīdzību nemākulīgi sastādījis A. prasības sūdzību un pēc tam arī apelācijas sūdzību iesniegšanai tiesu iestādēm viņas prasību lietā pret B., – Apgabaltiesa nav savā spriedumā noskaidrojusi jautājumu, cik minētās sūdzības pēc paša viņu satura bij nemākulīgi sastādītas, bet dibinājusi savu slēdzienu par minēto sūdzību nemākulīgu sastādīšanu vienīgi uz šo sūdzību rezultāta, resp. Apgabaltiesas Civīlnodaļas atzinuma, ka aperlācijas sūdzība A. sūdzības lietā bij iesniegta priekšlaicīgi. Šādas sprieduma nepilnības un Kriminālpr[ocesa] lik[uma] 152. p[anta] pārkāpšanas dēļ Senātam ņemta iespēja spriest, cik pareizi tiesa attiecinājusi uz apsūdzētā nodarījumu Sodu lik[uma] 161.prim pantu, kādēļ pārsūdzētais spriedums nav atstājams spēkā.

(1924. g[ada] 16.febr[uāra] spr[iedums] Brauķa l[ietā] Nr. 52.)

Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta spriedumu tēžu pilnīgs kopojums ar likumu un priekšmetu alfabētiskiem rādītājiem. Aptver laikmetu no 1919. g. līdz 1928. gada 31. decembrim. Sastādījis Senāta virssekretārs Fridrich Kamradziuss. Autora izdevums. Rīga: Valters un Rapa, 1924.