Biroja Blogs

04.07.2020.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs

Post Scriptum – Godinot Profesoru Paulu Mincu

Atceroties Prof. Paulu Mincu (1868-1941) un viņa ieguldījumu tiesību attīstībā Latvijas Republikā, viņa 152. jubilejā tika publicēts Prof. P. Minca dzīves un profesionālo gaitu īss apraksts. [1] Izcilā ebreju izcelsmes Latvijas jurista, Prof. P. Minca apcietināšana, mantas konfiskācija, izsūtīšana, absurdā apsūdzība un nāve nometnē nebija vienīgi apstākļu sakritība. Ja kaut kas, iespējams, arī bija nejaušība, tad vienīgi – būt laika biedram fundamentālai vērtību sadursmei, kas it īpaši manifestējās 20. gadsimta pirmajā pusē Eiropā. 

Diemžēl ārpus raksta «Godinot Profesoru Paulu Mincu» ietvariem palika Prof. P. Minca laikmeta vēsturiskais konteksts. Ņemot vērā to, ka 4. jūlijs Latvijā ir noteikts par Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu [2], autors nevar atturēties sniegt arī īsu ieskatu par Prof. P. Minca dzīves un darbības laika perioda vēsturiskajiem notikumiem un politisko situāciju Latvijā šādā kontekstā, tādējādi cerot veicināt izpratni par tā laika gara [3] iezīmēm, kurā dzīvoja Prof. P. Mincs un viņa ģimene. 

Galu galā, kā dibināti norādījusi Prof. Sanita Osipova arī visu «Eiropas valstu kultūras, liekot pamatu eiropeiskai identitātei, vieno romiešu tiesības, grieķu filozofija un ebreju morāle» [4]. Savukārt morāle ir nesaraujami saistīta ar tiesībām. Tajā pašā laikā Prof. Menahems Elons (Menachem Elon, 1923−2013) uzskatīja, ka «pamatprincipi ebreju tiesībās ir arī cieņa pret cilvēka personību, tiesības uz tās brīvību, uz īpašuma iegūšanu, uz privāto īpašumu un pārvietošanās brīvību. Līdztekus tiesībām pastāv arī pienākumi, proti – pienākums palīdzēt citam cilvēkam» [5].

Lai arī Prof. P. Mincs 1920. gada 14. jūnija anketā norādīja, ka viņa reliģija ir «jūdu» [6], tomēr muzeja «Ebreji Latvijā» direktors un pētnieks Iļja Ļenskis ir paudis viedokli, ka «vismaz ikdienas dzīvē un politiskajā darbībā Prof. P. Minca attieksme pret reliģiju bija kopumā vēsa» [7]. Par spīti tam autoram nav šaubu, ka pēc Prof. M. Elona norādītajiem būtībā – universāliem (kosmopolītiskiem) jeb klasiski liberāliem [8] uzskatiem savu mūžu aizvadījis arī Prof. P. Mincs. Būtībā tā ir sekošana konkrētām morālām praksēm, kas ne tikai nodrošina zināmu tautu izdzīvošanu, bet arī uzplaukumu. [9] 

Prof. P. Mincs dzīvoja ļoti komplicētā vēsturiskā periodā – laikā, kad ievērojami mainījās ne tikai valsts iekārtas, to pārvaldes formas un pasaules ģeogrāfiskā karte, bet arī transformējās sabiedriskie uzskati un vērtību sistēma. Tajā skaitā, aizvien aktīvāk tika propagandēti arī antisemītiski [10] uzskati, kas izplatījās daudzās Eiropas valstīs [11]. Tādēļ, autora ieskatā, būtu pārsteidzīgi piedēvēt Prof. P. Mincam atrašanos jelkādā komforta zonā, proti, ārpus aizvien pieaugošās antisemītiskās attieksmes sadzīvē, akadēmiskajā un profesionālajā darba vidē.

Jāpiekrīt vēsturnieka Aivara Strangas paustajam viedoklim par šo laika periodu: «jautājuma būtība slēpjas, tomēr ne tik daudz tiešā atbildībā, cik vienaldzībā – vienaldzībā pret ebrejiem, kurus lielākā daļa Baltijas pamatnāciju iedzīvotāju uzskatīja par dīvainiem svešiniekiem, labākajā gadījumā, ja ne par nepatīkamu svešķermeni, sliktākajā.» [12]

Autors pārsvarā pievienojas A. Strangas uzskatiem, laikmeta vērtējumam. Tajā pašā laikā, lai aprakstītu vēsturisko kontekstu laika periodam, kurā aktīvi darbojies Prof. P. Mincs, publikācijā tiek izmantots arī vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa viedoklis, tādējādi atspoguļojot arī citādu redzējumu. 

Kā norādīja A. Ezergailis, «ebreju vēsture Latvijā ir saistīta ar Polijas−Lietuvas valsts paplašināšanos, pievienojot Kurzemi un Latgali 16. gadsimtā» [13]. Saskaņā ar A. Ezergaiļa norādītajiem statistikas datiem 1879. gadā ebreju skaits Latvijā bija 142 315, veidojot 7,40 % no iedzīvotāju īpatsvara, savukārt 1914. gadā ebreju skaits sasniedza vairāk kā 185 000 iedzīvotāju. [14]

1918. gada 18. novembrī, pasludinot neatkarīgu Latvijas valsti, tā «formāli balstījās liberālā principā: «Latvija – Latvijas tautas valsts» nevis Latvija – latviešiem» [15]. Šis liberālais princips vēlāk tika nostiprināts Latvijas Republikas Satversmes [16] 2. pantā, proti, «Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai». Kā uzskata A. Stranga, «18. novembra deklarācija par «Latviju – Latvijas tautas valsti» bija dažu apgaismotu politiķu īslaicīgas aizraušanās ar liberālismu sekas» [17]. Saskaņā ar avotiem Kārlis Ulmanis (1877−1942) 1918. gada 18. novembrī par Latvijas Republiku norādījis: «Tā [Latvijas Republika] būs taisnības un tiesību valsts, kur nebūs vietas ne apspiešanai, ne citai netaisnībai» [18]. Vēl jo vairāk K. Ulmanis šajā runā minējis, ka «visi pilsoņi, bez tautas izšķirības, aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas» [19]. Nav šaubu, ka Prof. P. Mincs atbalstīja tieši šo liberālo «Latvijas tautas valsts» uzskatu, vēl jo vairāk ņemot vērā viņa paša aktīvo darbību minoritāšu jautājumu risināšanā.

Arī attiecībā uz ebreju stāvokli secināms, ka tas nav bijis vienkāršs jau pašā valsts izveidošanas sākumā. Kā aprakstīja A. Stranga, tad «sākās 1920. gada vasara, par laimi, vienīgā šāda vasara. 1.−2. jūnijā Rīgas pūlis, kurā bija arī Latvijas armijas kareivji, piekāva ebrejus Vērmaņparkā – ebreji bija «atļāvušies» sēdēt uz soliņiem, uz kuriem bija vēlējušies sēdēt «ārieši», ebreji tika piekauti arī Bastējkalnā, Vecrīgas ielās, viesnīcā «Astorija», teātrī «Maska». [..] 6. jūnijā pūlis sāka trakot Rēzeknē, [..] 7.−8. jūnijā ebreju veikalu izlaupīšana un demolēšana notika Daugavpilī» [20]. Asa vēršanās pret ebrejiem pastāvēja arī turpmākajos gados, gan kā aktīva skrejlapu izplatīšana, dažādu publikāciju rakstīšana, gan arī provokatīvu darbību veikšana, piemēram, rokas granātu iemešana sinagogā. [21]

Latvijas Republikā starpkaru periodā nereti tika runāts par «latviskošanas politikas» veidošanu, ierobežojot minoritātes, kas īpaši attiecās uz vāciešiem un ebrejiem. Par latviskošanas politiku A. Stranga norādīja, ka «t. s. latviskošana faktiski bija privātīpašuma – kuru [K.] Ulmanis nemīlēja un kura iespējām neticēja – aizvietošana ar valsts īpašumu, kuru pārvaldīja latviešu ierēdņi; sākotnēji valsts uzņēmumu veidošana bija domāta, lai samazinātu ebreju, vāciešu un ārzemju uzņēmēju īpatsvaru [..], taču galu galā tā vērsās un vērstos arī pret latviešu privātuzņēmējiem; veidojot «nacionālos uzņēmumus» pat nozarēs, kuras bija pilnīgi saimnieciski sekmīgas» [22].

Šādas tautsaimniecības «latviskošanas» politika ietekmēja arī Prof. P. Minca ģimeni. Proti, Prof. P. Mincs, iespējams, savus personiskos kontaktus mēģināja izmantot saistībā ar acīmredzamu netaisnību pret viņa tuviniekiem. Pēc Prof. P. Minca sievasmāsas «likst[ām] firmā «Atlanta»», 1935. gada 25. septembrī Prof. P. Mincs ar lūgumu vērsās pie K. Ulmaņa [23], norādot, ka «Finansu ministrija aizliedza [Leo] Hiršfeldam ievest izejvielas paša uzņēmumam» [24]. A. Stranga secina, ka «diskriminācija ir pienācīgais apzīmējums nostājai pret viņu un citiem ebrejiem» [25].

Antisemītisma iespaidā vairākās publikācijās tika veidoti gan latviešu, gan ebreju «psiholoģiskie portreti», uzsverot latvieša – mierīga, naiva, laucinieka-bāleliņa un nodevīgā, izmantotāja-uzurpētāja ebreja tēlus. 

Piemēram, nacionālists un publicists Ernests Blanks (1894−1972) «latviešu psiholoģiskajā portrejā izgleznoja noslieci uz obstrukciju, neauglīgu sapņošanu, antiintelektuālismu un, pats galvenais, [E.] Blanks uzsvēra liela skaita pusskolotu ļaužu nepatiku pret fizisku darbu, tirdzniecību, biznesu, toties – aizraušanos ar ierēdņu pārprodukciju. Šī, [E.] Blanka vārdiem sakot, «… garīgi un materiāli nīkuļotāju ļaužu šķira…», bija labvēlīgākā augsne antidemokrātijai, antikapitālismam un antisemītismam» [26].

Tendenciozi izsaucieni bieži konstatējami dažādos laikrakstos, piemēram, rakstā žurnālā «Aizkulise», sakot, ka «žīdi iekaro mūsu naudas tirgu [27] », bet «mūsu jaunatne tagad cenšas pēc ierēdņu vietām, mierīgas filozofēšanas un politiskas daiļrunāšanas, kas saimnieciskā dzīvē maz palīdz» [28]. A. Stranga šādus izsaucienus raksturoja skarbi: «nīkuļošanas diagnoze, kurai sekoja neizbēgams spriedums: «kamēr «mēs» filozofējam, «žīdi iekaro mūsu naudas tirgu». Kas «vainīgs»? Protams – ebreji, ne dīkdienība.» [29]

Tādas publikācijas bija arī reģionos, piemēram, Talsu Avīzes publikācijā bija norādīts, ka «ja Latvijas lauki un sevišķi pilsētas atrodas pinkaino žīdu bārdu ēnā, tad atbildība par to gulstas vispirms uz pašiem latviešiem…» [30]. Komentējot šo rakstu, A. Stranga uzskatīja, ka tajā minētās atbildības jeb vainas iemesls − «jo viņi joprojām nav iztriekuši ebrejus no Latvijas; līdzās antisemītismam laikraksts kultivēja vienu no kaitīgākajiem stereotipiem − mazvērtības kompleksa nomākto latvieša – Antiņa tēlu, kuru krāpj katrs, kas tik grib. Mazvērtība un antisemītisms gāja kopsolī.» [31]

Neraugoties uz centieniem, tajā skaitā, nereti arī juridiskajā literatūrā, idealizēt starpnacionālās attiecības starpkaru periodā Latvijas Republikā vai pat saprotamu iemeslu dēļ «latviskot» citu tautību pārstāvjus, arī Prof. P. Mincs ir ticis pieminēts šāda veida publikācijās. Piemēram, izsmejot, Prof. P. Mincs tika nosaukts kā «neatvietojams «lietpratējs» starptautiskos līgumos [..], jo viņš, lūk, esot tolerants un aristokratisks [32] » [33]. 

Jādomā, ka tamlīdzīgu noskaņojumu provocēja arī pilnīgi pretēja satura publikācijas. Saistībā ar Prof. P. Mincam piedēvēto «aristokrātismu» jāatgādina, ko par aristokrātiem uzskatīja mūsdienās nereti par vienu no Eiropas un Eiropas Savienības tēviem dēvētais Ričards Kudenhovs-Kalergi (Richard Nikolaus Eijiro, Count of Coudenhove-Kalergi, 1894-1972) [34]. Proti, jau 1923. gadā R. Kudenhovs-Kalergi publicēja grāmatu «Pan-Eiropa» (latv. val. iznākusi 1925. gadā ar nosaukumu «Veenotā Eiropa») [35], kurā viņš aprakstīja vienotas Eiropas ideju. 

Savā grāmatā «Aristokrātija» [36] R. Kudenhovs-Kalergi norādīja ne tikai uz tālās nākotnes jauktas rases cilvēku [37], bet arī paredzēja «vadošo nākotnes nāciju» [38], apgalvojot, ka «Eiropas garīg[ie] vadoņ[i] – jūdu nācija» [39].

R. Kudenhovs-Kalergi plaši aprakstīja savu viedokli par ebrejiem. «Jūdu šodienas pravieši, kuri gatavo jaunu pasaules ēru, ētisko liek pāri visam – politikai, reliģijai, filozofijai, mākslai. [..] Jūdus no vidusmēra pilsētniekiem atšķir tas, ka jūdi ir ierobežotas vides produkti. Rakstura stingrība apvienojumā ar prāta asumu predestinē jūdu izcilākos pārstāvjus kļūt par urbānās cilvēces vadoņiem, par neīstiem un īstiem gara aristokrātiem, par kapitālisma protagonistiem un revolūciju vadoņiem» [40].

R. Kudenhovs-Kalergi norādīja, ka ebreju «garīgais pārākums nosaka lomu nākotnes aristokrātijas veidošanā» [41], savukārt attiecībā uz jēdzienu «aristokrātija» R. Kudenhovs-Kalergi norādīja, ka, «lai kāptu augšup, lai virzītos uz priekšu, ir vajadzīgi mērķi. Lai mērķus sasniegtu, vajadzīgi cilvēki, kuri šos mērķus noteic un uz tiem ved, − aristokrāti. Aristokrāts kā vadonis ir politisks jēdziens; aristokrāts kā paraugs ir estētisks ideāls» [42].

Iespējams minētās R. Kudenhova-Kalergi atziņas, kuras, protams, bija sasniegušas tā laika Latviju, arī varēja ietekmēt izsmieto «jūdu aristokrātu» apzīmējuma izmantošanu attiecībā pret ebrejiem, tostarp, Prof. P. Mincu.

Interesanti atzīmēt, ka 1936. gadā Roberts Kroders [43] pārstrādāja R. Kudenhova-Kalergi idejas atbilstoši autoritārajai «jaunajai varai», ebreju kā aristokrātu un nāciju vadoņu lomas aspektu pilnībā ignorējot. [44]

Daudzos laikrakstos parādījās dažādi sazvērnieciski raksti par ebreju kundzību pasaulē, piemēram, saistībā ar tā sauktajiem Cionas gudro protokoliem. [45] Šādi raksti pamatā atrodami 1930. gadu un 1940. gadu laikrakstos. [46] Rakstos nereti tika pausti klaji antisemītiski un pat atklāti rupji uzskati, piemēram, «gudrākie žīdi saprata, ka žīdi vien savā starpā nevar dzīvot, gluži kā nav iedomājamas parazītu kolonijas bez saimnieku kustoņiem vai stādiem. Aknu blaktis var dzīvot tikai tur, kur ir aitas, lentas tārpi tikai tur, kur ir cilvēki vai suņi» [47]. Bieži vien arī aprakstot un aizstāvot protokolu autentiskumu, ebreji pielīdzināti boļševikiem, piemēram, izmantojot tādus izteicienus kā «žīdi, komūnisti un citas žīdiskas dvēseles mēģina nostādīt Ciones gudro padomes protokolus kā antisemitu «ārprāta augli»» [48].

Diemžēl arī Prof. P. Mincs un viņa ģimene vairākkārtīgi tika pieminēta tamlīdzīgās publikācijās. Piemēram, satīriskajā žurnālā «Svari» bija ievietota nekrietna Prof. P. Minca karikatūra, zem tās gan bija pievienots komentārs «Latvijas valsts kontroleers V. Mintzs». [49]

Tāpat arī dažādos antisemītiskos rakstos ar nievājošu pieskaņu minēta Prof. P. Minca brāļa Vladimira Minca (Vladimir Zeev Wolf Mintz, 1872−1944) profesūra un ārsta darbība. Piemēram, «Ugunskrusts» 1933. gadā aprakstīts it kā gadījums, kad «Žīdu bagātnieks prof. [V.] Mincs Čiekukalnā sabrauca latvieti Brikmani; sabrauca to nevis uz ielas, bet gan uz trotuāra – tā tad braucēja vaina neapšaubāmi pierādīta. Smagi ievainoto prof. [V.] Mincs aizvedis savā automobilī tūdaļ uz savu vasarnīcu Meža parkā un no turienes uz žīdu slimnīcu Maskavas ielā 118, kuŗā tas skaitās direktors. Viss noritējis lielā slepenībā (ka mums ziņo, tad Brikmanis esot jau trešais prof. [V.] Minca nemākulīgās braukšanas upuris,) acīmredzot, lai bagātais žīds atkal reiz izbēgtu no atbildības likuma priekšā.» [50] 

Savukārt izdevums «Tēvija» jau vācu okupācijas laikā 1941. gadā rakstīja: «Daļa latviešu ārstu un personālu atlaida, bet viņu vietā pieņēma žīdu ārstus, māsas un darbiniekus. [..] Tūliņ pēc latviešu tautas pakļaušanas verdzībai žīdi okupēja arī Rīgas pilsētas 1. slimnīcu. Universitātes klīnikas vadību uzticēja žīdu «profesoram» [V.] Mincam. Daļa latviešu ārstu pārcēla no slimnīcas uz provinci, bet viņu vietā pieņēma dažādus diletantus-žīdus» [51].

Līdz ar to būtu muļķīgi domāt, ka Prof. P. Mincam nebija zināma šāda attieksme un tas nebija atstājis pilnīgi nekādu iespaidu uz Prof. P. Minca ikdienas dzīvi. 

Antisemītisma aspektā aprakstot paša K. Ulmaņa personību, A. Stranga ir pat ļoti skarbs: «19. gadsimta cilvēks, provinciāls, patriarhāls lauku cilvēks; [K.] Ulmanis nemīlēja pilsētu un tās arodus, īpaši «parazītisko» finansu kapitālu; šāds [K.] Ulmanis bija pilnīgi tradicionāls Latvijai, tiklab, kā citām Austrumeiropas un Centrāleiropas agrārajām valstīm» [52]. Vēl jo vairāk A. Stranga norāda, ka «līdztekus jebkura «parazīta» neieredzēšanai, [K.] Ulmanim piemita arī tieši antisemītiski aizspriedumi: par ebreju pārāk lielo iespaidu Latvijas saimniecībā, un viņu nelegālo darbību savas varas vairošanā; šajos aizspriedumos [K.] Ulmanis arī bija tradicionāls, visas Austrumeiropas ietvaros, atskaitot varbūt vienu, lai arī uzskatāmu izņēmumu – Polijas diktatoru J[usefu] Pilsudski [53]. Ieraksti Ulmaņa drauga V[ilhelma] Muntera [54] dienasgrāmatā, 15. maija priekšvakarā, atspoguļoja gan [K.] Ulmaņa kopējo antikapitālismu, gan specifiski antisemītiskos aizspriedumus.» [55]

Toties A. Ezergaiļa ieskatos, K. Ulmanis uzskatāms par vienu no visliberālākās politikas veidotājiem attiecībā uz ebrejiem, jo «no visiem Eiropas fašistiskajiem vadoņiem K. Ulmanis unikāli atšķīrās ar to, ka viņa laikā bija aizliegti antisemītiski sacerējumi. Režīmam nostiprinoties, izzuda antisemītiskas publikācijas. [..] No latviešu antisemītu viedokļa nebija atšķirības starp [K.] Ulmaņa režīmu un parlamentāro valsts iekārtu. Viņuprāt, abi bija vienlīdz nicināmi un gļēvulīgi un abi bija pārdevušies ebrejiem. Latvijas antisemīti K. Ulmani patiesībā sauca par «žīdu aģentu». Tomēr ebreju stāvoklis K. Ulmaņa valdīšanas laikā 1934.–1940.g. nebūt nebija vienkāršs. Lai gan varam teikt, ka K. Ulmanis neradīja situāciju, kas atsevišķus ebrejus satrauca, sadusmoja un radīja viņos bažas par nākotni. Galu galā K. Ulmanis radīja diktatūru, aizliedza politiskās partijas un slēdza lielu daļu preses. 1934.g. pirms K. Ulmaņa apvērsuma, jidišā tika izdoti 14 laikraksti, 1937.g. to skaits bija samazināts līdz 2.» [56]

Tomēr A. Stranga pamatoti aizrāda, ka «[K.] Ulmaņa režīms, radikāli ierobežojot vārda brīvību, būtiski sašaurināja antisemītisma propagandu, taču ne uzreiz; nekad režīmam neizdevās, nedz tas vēlējās izskaust antisemītismu pilnīgi» [57]. Arī autora ieskatos antisemītisma ierobežošana nav bijusi mērķtiecīga plānveida politika, bet drīzāk «blakus produkts» vārda brīvības ierobežošanai un būtu aplami uzskatīt, ka K. Ulmaņa režīms ir asi vērsies pret antisemītismu.

Līdz ar to autors pievienojas uzskatam, ka «[K.] Ulmaņa režīms bija autoritārs un nacionālistisks; kā tāds tas bija nolemts minoritāšu ierobežošanai. Režīms tomēr nebija specifiski antisemītisks, t.i., antisemītisms nebija centrāls, integrējošs vai citādā veidā ievērojams tā princips. Tas nenozīmē, ka režīma darbībā, īpaši pašā 1940. gada priekšvakarā nepieauga tieši antisemītiska rīcība.» [58] Jādomā, ka tas tieši ietekmēja zināmas latviešu daļas piedalīšanos vēlākajā genocīdā pret ebreju tautu. Autora vecmāmiņa bija aculieciniece ebreju un čigānu iznīcināšanai Ludzā. Vēlāk līdz sirds dziļumiem smeldzīgi viņa aprakstīja kāda cienījama ārsta un viņa ģimenes aizvešanu uz pareizticīgo kapiem, kur pēc tam visu nakti skanēja automātisko ieroču kārtas.

Lai gan A. Ezergailis norādīja, ka K. Ulmanis «līdz pēdējam brīdim turēja atvērtas robežas – vismaz tranzītam, ebreju bēgļiem no Vācijas un Austrijas, pat pēc tam, kad daudzas citas Eiropas valstis, ieskaitot Zviedriju, bija pārtraukušas to darīt» [59], tomēr A. Stranga apraksta gadījumus, kad robežas šķērsot ebrejiem tika aizliegts. [60] Tajā pašā laikā arī A. Stranga norāda, ka «līdz 1939.–1940. gadam [K.] Ulmaņa režīms, kā šķiet, neveica nevienu pasākumu, kuru varētu raksturot kā specifiski tikai pret ebrejiem vērstu.» [61]

A. Ezergailis uzskatīja, ka «apsūdzības antisemītismā lielā mērā nāca no liberāli vai radikāli noskaņotiem, nevis konservatīviem ebrejiem. Patiesībā K. Ulmanim ebreju vidū bija savi favorīti» [62]. Par vienu no šādiem favorītiem [63] tika uzskatīts Agudas Isroel partijas līderis, rabīns Mordehajs Dubins (Mordehai Dubin, 1889−1956). Prof. P. Mincs pavisam noteikti bija pazīstams ar M. Dubinu ne tikai nacionālās piederības dēļ, bet arī tāpēc, ka abi aktīvi iesaistījās sabiedriskajās organizācijās, abi bija Satversmes sapulces locekļi, kā arī abi kandēja Saeimas vēlēšanās. Taču atšķirībā no Prof. P. Minca, M. Dubins tika ievēlēts Saeimā. Arī M. Dubina liktenis kā sabiedriski aktīvam ebrejam bija visnotaļ skarbs. [64] 

Protams, situāciju Latvijā nevar salīdzināt ar tā brīža politisko situāciju Vācijā. 

Tādējādi neapšaubāms ir fakts, ka Prof. P. Minca dzīvi būtiski ietekmēja 19. un 20. gs. notiekošie sociālie, politiskie un ekonomiskie procesi, kas bija atbilstoši tā laika garam.

Piemēram, 1921. gada 21. janvāra Latvijas Augstskolu dekānu padome sēdē ar vienbalsīgu balsojumu P. Mincu ievēlēja par profesoru, [65] lai gan pirms tam par šo jautājumu bija daudz strīdu un domstarpību. «Pirmās republikas laikā universitātē [kopumā] strādāja tikai divi ebreju akadēmiķi [66] un tikai viens no viņiem ieguva pilnu profesūru, proti, Pauls Mincs Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. [..] Tomēr 1921. gadā, kad Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāte ievēlēja Mincu par profesoru, viņa iecelšanai bija pretinieki. Nevērtējot viņa spējas, vairāki Augstskolas organizācijas komitejas biedri uzstāja, ka Mincs ir pārāk iesaistījies politikā, lai viņam būtu laiks veikt profesora pienākumus. Kaut arī tā ir tiesa, ka Mincs tanī laika veica Valsts kontroliera pienākumus, tas bija tikai iegansts, lai nepieļautu viņa iecelšanu akadēmiskā amatā. Tā laika liecības vēsta, ka daļa visnacionālāk noskaņoto komitejas biedru, piemēram, P. Lejiņš un Pauls Dāle (1889–1968), bija pret [P.] Minca iecelšanu. Tomēr pēc apspriešanās komiteja piešķīra Mincam profesūru.» [67]

Ņemot vērā šos svarīgos aspektus, autors arī neidealizē izplatīto viedokli par kalpošanas neatkarīgajai Latvijas Republikai motīvu kā noteicošo Prof. P. Minca ieguldījuma faktoru. Protams, nenoliedzami ir tas, ka «[j]urisprudence Latvijas teritorijā jau kopš pirmsākumiem ir bijusi multikulturāla» [68]. Tomēr, neraugoties uz juridiskās kultūras multinacionālā rakstura neapšaubāmi pozitīvo ietekmi starpkaru periodā, [69] droši vien būtu pilnīgi nepamatoti uzskatīt, ka starp dažādu tautību juristiem pastāvēja idilliska vienotība. 

Par paša Prof. P. Minca ģimenes traģisko likteni norādīts vairākos avotos: «Traģiski gāja bojā visa Mincu ģimene. Profesors Pauls Mincs mira Gulagā [70], viņa brālis slavenais ķirurgs Vladimirs Mincs lielās mokās beidza savu dzīvi Būhenvaldes koncentrācijas nometnē Vācijā, bet dēlu jurisprudences doktoru Moricu Mincu nošāva Rumbulā» [71]. 

Pēc Prof. P. Minca deportēšanas 1941. gada 14. jūnijā viņa brālis «V. Mincs atteicās evakuēties uz Iekškrieviju kopā ar Sarkano armiju. Viņš pieredzēja visas holokausta drausmas Rīgā» [72]. Vācu okupācijas laikā V. Mincs tika ievietots Rīgas geto [73]. Acīmredzot, pateicoties tieši savām izcilajām ārsta spējām, viņš netika uzreiz likvidēts. Rīgas geto V. Mincs sākumā izveidoja ambulanci, vēlāk strādāja paša izveidotajā slimnīcā, kur «operēja visnelabvēlīgākos apstākļos, glābjot daudzu dzīvības» [74]. Viņš bija iekļauts Rīgas geto administrācijas sarakstā. [75]

Saskaņā ar avotiem V. Mincu no Rīgas geto esot mēģinājis glābt arī Žanis Lipke [76] (īstajā vārdā Jānis Lipke; 1900−1987). [77] Taču šis esot bijis gadījums, kad «geto ieslodzīt[ais] ebrej[s] atteicās bēgt, nespēdam[s] pamest nelaimē sev tuvos cilvēkus un tautiešus» [78]. Uz Ž. Lipkes aicinājumu bēgt V. Mincs esot nosūtījis ziņu: «Paldies, dārgais draugs! Es nekad to neaizmirsīšu. Bet saprotiet, ka es nevaru atstāt geto savus slimniekus. Es viņiem esmu ļoti vajadzīgs, viņi visi bez manis taču ies bojā. Attiecībā uz sevi jau sen esmu izlēmis – kas notiks ar manu tautu, tas notiks arī ar mani… » [79].

Rīgas 1. poliklīnikas galvenā ārste Ada (Adelheide) Vendeļ−Čerfasa (Ада Сигизмундовна Вендель−Черфас, 1906−1996) [80] savos iesniegumos norādīja, ka V. Mincs tika pārvietots uz Būhenvaldes nometni jau 1942. gadā, taču, pētot vairākus citus avotus, konstatējams, ka visticamāk V. Mincs tikai 1944. gadā tika pārvietots uz Kaizervaldes nometni, tad uz Būhenvaldes nometni. [81] Dažos avotos minēts, ka V. Mincs atteicās operēt ar šautām brūcēm ievainotus «esesiešus» [82], tāpēc viņš ticis arestēts un nosūtīts uz «Štuthofu, Dancigu, vēlāk Būhenvaldi». [83] V. Mincs mira bada nāvē Būhenvaldes nometnē 1944. gada 12. novembrī. [84]

Avotos pieejama informācija, ka arī vēl viens Prof. P. Minca brālis − Arnolds (Arnold Aaron Mintz, 1870−1941) − gāja bojā holokausta laikā 1941. gadā. [85]

Tikpat traģisks bija Prof. P. Minca dēla Morica Mavrikija (1903−1941) liktenis. Kopā ar Prof. P. Mincu uz Gulagu tika nosūtīta arī viņa sieva Harieta Feitelbergu (1881−1967) un tobrīd pie vecākiem ciemos atbraukušais vecākais dēls – Edgars Mihails (1902−1963). Kā 1941. gada 11. augusta vēstulē Zvērinātu advokātu padomei norādīja Morics Mincs: «pagodinos vēl piezīmēt, ka mans tēvs Prof. Pauls Mincs, − bij. Latvijas zvēr. adv. Padomes loceklis, Latv. Atbrīvošanas Kara dalībnieks un Triju Zvaigzņu ordeņa Lielvirsnieks (par nopelniem Latvijas labā), − kopā ar manu māti un manu brāli zvēr. adv. Edgaru Mincu tika aizturēts un aizsūtīts uz Krieviju liktenīgā naktī uz š. g. 14. jūniju. Tikai nejauši esmu pats izbēdzis to pašu likteni» [86].

Tomēr tajā pašā 1941. gadā M. Mincs tika ievietots Rīgas geto. [87] Nonākot Rīgas geto, M. Mincs tika iecelts par ebreju padomes locekli. Kā norāda vēsturnieks Marģers Vestermanis tad «ebreju padomes locekļi ārsts R. Blūmfelds, advokāti D. Eljaševs, M. Mincs, I. Jevelsons un viņu brīvprātīgie palīgi darīja visu iespējamo, lai kaut kādā veidā mazinātu vispārējas ciešanas» [88]. Aprakstot holokausta norisi Latvijas teritorijā, A. Ezergailis norāda, ka «pirmā ebreju slepkavība [holokausta ietvaros] Latvijā notika kara otrajā dienā 23. jūnijā, Grobiņā» [89], pēc tam «ebreji Latvijā tika iznīcināti divos viļņos: no 1941. g. jūlija līdz septembrim un no novembra līdz decembrim.» [90] Savukārt «masu slepkavības Rumbulā notika 1941. g. 30. novembrī un 8. decembrī. Šajās divās dienās tika nogalināts apmēram 24 000 ebreju» [91].

Tādējādi jāsecina, ka diemžēl starpkaru periodā antisemītisms bija plaši izplatīts ne vien cietviet Eiropā, bet arī starpkaru Latvijas Republikā, kas izpaudās gan tautsaimniecības, gan iekšpolitikas jautājumos, gan ikdienas sadzīvē. Tādēļ nav šaubu, ka arī Prof. P. Mincs tika stigmatizēts kā ebrejs ar visām no tā tālāk izrietošajām sekām.

Iespējams, ka pamatoti Prof. P. Minca mūžu varētu saprast kā Cilvēka likteni ar Dāvida zvaigznes [92] stigmu [93]. Grūti iedomāties, ko domāja un pārdzīvoja vientulībā savas dzīves pēdējos mirkļus mūsu izcilais profesors Pauls Mincs:

«Mans Dievs, mans Dievs,
Kāpēc tu esi mani pametis?

Nedod man glābiņu vaimanas!
Mans Dievs, es saucu dienā – bet tu neatbildi,
Un naktī – bet man nav miera.
Tu taču sēdi tronī, Svētais,
Dzied Israēls tev slavu!
Uz tevi paļāvās mūsu tēvi,
Tie paļāvās, un tu tos patvēri,
Uz tevi tie sauca un paglābās,
Uz tevi tie paļāvās un nepalika kaunā!» 

/ 22. psalms. Dāvida psalms. Taisnā ciešanas. / [94]

[1]         Sk. Rusanovs E. Godinot Profesoru Paulu Mincu. Pieejams: Godinot Profesoru Paulu Mincu [aplūkots 2020. gada 1. jūlijā].

[2]         Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām: LR likums. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1990. gada 18. oktobris, Nr. 42.

[3]         Laika gars – noteiktam laika periodam raksturīgas domas vai sajūtu tendences. Sk. Tiešsaistes vārdnīca. Pieejams: Zeitgeist [aplūkots 2020. gada 11. februārī]. Šāds termins bieži vien konstatējams Johanna Volfganga Gētes (Johann Wolfgang von Goethe, 1749−1832) darbos, taču pārsvarā tiek asociēts tieši ar Georga Hēgeļa (Georg Vilhelm Friedrich Hegel, 1770−1831) filozofiskajiem uzskatiem.

[4]         Osipova S. Eiropas tiesību priekšvēsture. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 10. lpp.

[5]         Элон М. Еврейское право. Санкт-Петербург: Юридический центр Пресс, 2002, c 26.

[6]         Latvijas Universitātes arhīvs. Fonda nr. 7427, Apr. nr. 13, Lietas nr. 1162, 141. lpp.

[7]         Ļenskis I. Prof. P. Mincs un izstāde «Savai valstij un savai tautai: Pauls Mincs − Latvijas valstsvīrs». Intervija. Autora personiskais arhīvs. 2020. gada 9. februāris. [nepublicēts materiāls].

[8]         Liberālisms – [fr. liberalisme < lat. liberalis brīvam raksturīgs] – 1. politisks un ideoloģisks virziens, kas aizstāv parlamentāru valsts iekārtu, privātuzņēmēju brīvību, preses, vārda un ticības brīvību, šķiru privilēģiju atcelšanu, brīvu starptautisko tirdzniecību u.tml.; 2. iestāšanās par maksimālu indivīda brīvību un valsts neiejaukšanos ekonomiskajā dzīvē. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 462. lpp.

[9]          Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 15.

[10]       Antisemītisms – pret ebrejiem vērsts nacionālais un reliģiskais naids. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 160. lpp.

[11]       Sk. Žīdu noslēpumi. Tautas vairogs, 1933. gada 1. februāris, Nr. 21., 268. lpp.

Ārzemēs. Tautas Vairogs, 1933. gada 1. novembris, Nr. 30, 573. lpp.

Rumānijas žīdiem aizliegts iebraukt Bulgārijā. Kurzemes vārds, 1937. gada 31. decembris, Nr. 297. 1. lpp.

Žīdiem aizliegts ieceļot Itālijā. Latvijas Kareivis, 1938. gada 2. septembris, Nr. 297, 4. lpp.

[12]       Stranga. A. Ebreji un diktatūras Baltijā. (1926.−1940. gads) Rīga: SIA N.I.M.S., 1997, 159.−160. lpp.

[13]      Ezergailis A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā. 1941−1944. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999, 77. lpp.

[14]       Turpat.

[15]       Stranga. A. Ebreji un diktatūras Baltijā. (1926.−1940. gads). Rīga: SIA N.I.M.S., 1997, 37. lpp.

[16]       Latvijas Republikas Satversme. Likumu un Valdības rīkojumu krājums, 1922. gada 7. augusts, 12. burtnīca, dokumenta Nr. 41.

[17]       Stranga. A. Ebreji un diktatūras Baltijā. (1926.−1940. gads). Rīga: SIA N.I.M.S., 1997, 37. lpp.

[18]       Tieslietu Ministrijas un tiesu vēsture. 1918−1938. Rīga: Valsts Dzelzceļu tipogrāfija, 1939, 3. lpp

[19]       Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija valsts apvērsums. Rīga: Poligrāfists, 1998, 7. lpp.

[20]       Stranga. A. Ebreji un diktatūras Baltijā. (1926.−1940. gads) Rīga: SIA N.I.M.S., 1997, 38.−39. lpp.

[21]      𝔅𝔲𝔪𝔟𝔞 𝔷𝔥𝔦𝔡𝔥𝔲 𝔰𝔦𝔫𝔞𝔤𝔬𝔤𝔞. Rīgas Ziņas, 1925. gada 24. janvāris, Nr. 19., 1. lpp.

[22]       Stranga A. Ebreji un diktatūras Baltijā. (1926.−1940. gads). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Latvijas Universitātes Jūdaikas Studiju Centrs, 2000, 176. lpp.

[23]       Stranga. A. Ebreji un diktatūras Baltijā. (1926.−1940. gads). Rīga: SIA N.I.M.S., 1997, 66. lpp.

[24]       Turpat.

[25]       Turpat, 67. lpp.

[26]       Turpat, 46. lpp.

[27]       𝔓𝔦𝔭𝔞𝔯𝔲 𝔭𝔦𝔯𝔱𝔦̄. Aizkulise, 1929. gada 5. aprīlis, Nr. 14., 6. lpp.

[28]       𝔓𝔦𝔭𝔞𝔯𝔲 𝔭𝔦𝔯𝔱𝔦̄. Aizkulise, 1929. gada 5. aprīlis, Nr. 14., 6. lpp.

[29]      Stranga. A. Ebreji un diktatūras Baltijā. (1926.−1940. gads). Rīga: SIA N.I.M.S., 1997, 46. lpp.

[30]       Zālītis M. Kur meklējama vaina? Talsu Avīze, 1934. gada 22. marts, Nr. 12., 1. lpp.

[31]      Stranga A. Ebreji un diktatūras Baltijā. (1926.−1940. gads). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Latvijas Universitātes Jūdaikas Studiju Centrs, 2000, 149. lpp.

[32]       Aristokrātisks – cilvēks, kas pieder pie aristokrātijas (1. augstākais priviliģētais slānis kārtu sabiedrībā; 2. dižciltīgo kundzība – viena no valsts varas formām; 3. sabiedrības vai sociālās šķiras augstākais slānis vai labākie pārstāvji). Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 72. lpp. Apzīmējums «aristokrātisks» ir izmantots dažādi, tostarp ar negatīvu nozīmi. Piemēram, «brīvdomības ienaidnieks» vai «izgudrots kā ancien regime «vārgas» vardarbības rezultāts revolūcijas sākumā un kļuva par reāla un imagināra ienaidnieka tēlu, kas revolūcijas laikā tika pakļauts diskursīvām pārmaiņām», vai «izmanto šo jēdzienu, aprakstot ļaundarus un despotus. Patiesībā viņi to izmanto, lai vērstos pret ikvienu, kas neatbalsta viņu idejas vai plānus.» Sk. Hanovs D. Tēraudkalns V. Asiņainā rītausma Parīzē. 1789. gada revolūcija kā mediju notikums. Rīga: Zinātne, 2019, 53. lpp.

[33]       Vēl par «lielā poreca» viesošanos. Ugunskrusts, 1932. gada 4. decembris, Nr. 16., 3. lpp.

[34]      Ričards Nikolaus Kudenhoves-Kalergi – austriešu-japāņu politiķis, filozofs, rakstnieks. Tiek uzskatīts par Eiropas Savienības tēvu. Izveidojis sabiedrisku organizāciju «Pan-Eiropa», kuras pirmajā kongresā 1926. gadā Vīnē ievēlēts par tās prezidentu. 1950. gadā bija pirmais cilvēks, kas ieguvis Kārļa Lielā balvu, saņēmis arī daudzus citus apbalvojumus, tostarp 1972. gadā Konrāda Adenauera balvu. 1978. gada viņa vārdā izveidots Kudenhova-Kalergi fonds. Fonda mērķis bija veicināt vienotas Eiropas idejas attīstības. 2008. gadā šis fonds tika pārveidots par Eiropas Kudenhova-Kalergi Sabiedrības fondu – neatkarīgu, bezpeļņas organizāciju, kas finansējumu saņem no sponsoriem un ziedojumiem. Reizi divos gados tiek pasniegta fonda Eiropas balva, kuru saņem vairāki sabiedriski darbinieki un politiķi par nopelniem vienotas Eiropas telpas veicināšanā. Piemēram, 2014. gadā to saņēmis Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers (Jean-Claude Juncker, 1954), 2010. gadā Vācijas Federatīvās Republikas kanclere Angela Merkele (Angela Dorothea Merkel, 1954), 2006. gadā Latvijas Republikas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga (1937), 1992. gadā Amerikas Savienoto Valstu 40. prezidents Ronalds Reigans u.c. 2020. gadā šo balvu saņēma Rumānijas prezidents Klaus Iohannis (Klaus Werner Iohannis, 1959). Sk. European Society Coudenhove Kalergi. Pieejams: Präsentation [aplūkots 2020. gada 11. aprīlī]; Paneuropa. Pieejams: Paneuropa [aplūkots 2020. gada 11. aprīlī]; The 100 Books. Pieejams: The 100 Books [aplūkots 2020. gada 11. aprīlī]; Count Richard Coudenhove-Kalergi and the Council of Europe. Pieejams: Count Richard Coudenhove-Kalergi and the Council of Europe [aplūkots 2020. gada 11. aprīlī]; Куденхове-Калерги Р. Н. Пан-Европа. Москва:Вита Планетаре, 2006. Куденхове-Калерги Р. Н. Аристократия. Лейпциг: Новий дух, 1922.

[35]       Kudenhove-Kalergi R. N. Veenotā Eiropa. Rīga: Latveesu Jaunatnes Saveeniba, 1925

[36]      Latviešu valodā tulkots arī kā Augstdzimtība.

[37]       Kudenhovs-Kalergi R. N. Praktiskais ideālisms. Augstdzimtība-tehnika-pacifisms. Rīga: Domas spēks, 2016, 27. lpp.

[38]      Turpat, 47. lpp.

[39]       Turpat, 35. lpp.

[40]       Turpat, 31. lpp.

[41]       Turpat, 46. lpp.

[42]       Turpat, 43. lpp.

[43]       Roberts Kroders (1892−1956) – viens no pirmajiem latviešu teātra teorētiķiem un vēsturniekiem, teātra kritiķis, tulkotājs, publicists, dramaturgs.

[44]       Sk. Jaunais ideālisms. Roberta Krodera pārstrādājums pēc Dr. phil. Richarda Nikolaja Kudenhove-Kalergi. Rīga: J. A. Neiders, 1936.

[45]       Par Cionas gudro protokoliem tiek uzskatīts dokuments, kas vēlāk atzīts par viltojumu, kurā aprakstīts, kā pārvērst neebrejus par vergiem un kā sagrābt dažādas globālas institūcijas. Dokumentā norādīts, ka ebreji un masoni (brīvmūrnieki) plāno sagraut kristiešu civilizāciju un izveidot valsti, kuru pašiem pārvaldīt. Šis dokuments kalpoja par ieganstu un pamatojumu antisemītismam 20. gs. sākumā un tika uzskatīts par ziņojumu no sanāksmēm, kas 1897. gadā notikušas Bāzelē, Šveicē, Pirmā Cionistu Kongresa laikā. Protokoli 1903. gadā publicēti Krievijā kā ierēdņa Sergeja Nilusa (Сергей Александрович Нилус, 1862−1929) reliģiskā traktāta papildinājums (tulkojot no franču valodas). Pēc tam tie tulkoti arī vācu, angļu un citās valodās un kļuva par antisemītiskās literatūras klasiku. Protokolus pirmo reizi apšaubīja 1921. gadā Filips Graves (Philip Perceval Graves, 1876−1953) «The Times» parādot tā līdzību ar citiem – satīriskiem darbiem. Protokolos nav sniegta nedz personu identificējoša informācija, nedz sapulču laiks un vieta. Vēlākie pētījumi pierādījuši, ka tie bija Krievijas Slepenpolicijas amatpersonu veidoti. Ā. Hitlers, līdzīgi kā Jozefs Gebels (Paul Joseph Goebbels, 1897−1945) uzskatīja, ka protokoli ir labs materiāls propagandai. Ā. Hitleru ar tiem iepazīstināja nacistiskās Vācijas ideologs Alfrēds Rozenbergs (Alfred Rosenberg, 1894−1946), kā arī Ā. Hitlers pieminēja protokolus savā darbā «Mana cīņa» (oriģ. – Mein Kampf). Lai gan dažos avotos norādīts, ka Ā. Hitlers uzskatījis tos par viltojumiem, tomēr tie lielā tirāžā iznāca Vācijā. Savukārt citos avotos norādīts, ka izdošana nezināmu iemeslu dēļ 1939. gadā apstājās. Lielu daļu protokola izdošanas nepieciešamā finansējuma nodrošināja arī slavenais uzņēmējs un Ford automašīnu radītājs Henrijs Fords (Henry Ford, 1863−1947). Sk. Protocols of the Elders of Zion. Pieejams: Protocols of the Elders of Zion [aplūkots 2020. gada 3. jūnijs]; Sion B. Protocols of the Elders of Zion. Pieejams: Protocols of the Elders of Zion [aplūkots 2020. gada 3. jūnijs].

[46]       Padomju Krievijā sākas žīdu kautiņi. Tautas Vairogs, 1931. gada 1. augusts, Nr. 3., 82.−86. lpp. Cionisms. Tautas Vairogs, 1931. gada 1. jūnijs, Nr. 1., 15.−18. lpp. Glens S. Neredzamie pasaules valdnieki. Dailes Magazina, 1932. gada 16. septembris, Nr. 18., 3. lpp. Cīņā pret žīdismu un brīvmūrniekiem. Ugunskrusts, 1932. gada 13. novembris, Nr. 13., 3. lpp. Kāda garīdznieka domas par Cianas gudro protokoliem. Tautas Vairogs, 1935. gada 1. janvāris, Nr. 44., 239.−242. lpp. Cianas gudro protokolu politika. Cēsu Vēstis, 1941. gada 29. augusts, Nr. 9., 2. lpp. Cianas gudro protokoli. Tēvija, 1942. gada 8. aprīlis, Nr. 80., 6. lpp.

[47]       Cianas gudro protokoli. Tēvija, 1941. gada 1. augusts, Nr. 28., 2. lpp.

[48]      Cianas gudro protokolu politika. Cēsu Vēstis, 1941. gada 29. augusts, Nr. 9., 2. lpp.

[49]      Prof. P. Mincam patiešām bija brālis Vladimirs Mincs, taču viņš, atšķirībā no Prof. P. Minca, nebija Valsts kontrolieris. Līdz ar to raksta autors konstatē, ka karikatūras veidotājs ir sajaucis abus brāļus.

[50]      Kāpēc par to neziņo polīcija un neraksta laikraksti? Ugunskrusts, 1933. gada 8. janvāris, Nr. 21., 2. lpp.

[51]      Nodevējiem un čekistiem bija iekārtotas speciālas klīnikas. Tēvija, 1941. gada 2. augusts, Nr. 29., 3. lpp.

[52]      Stranga. A. Ebreji un diktatūras Baltijā. (1926.−1940. gads). Rīga: SIA N.I.M.S., 1997, 51. lpp.

[53]      Jusefs Pilsudskis (Jozef Klemens Pilsudski, 1867−1935) – pirmais neatkarīgās Polijas valsts vadītājs, pirmais maršals un autoritārs vadītājs.

[54]       Vilhelms Munters (Gotthard Wilhelm Nikolai Munter, 1898−1967) – Latvijas diplomāts, ārlietu ministrs.

[55]      Stranga. A. Ebreji un diktatūras Baltijā. (1926.−1940. gads). Rīga: SIA N.I.M.S., 1997, 51. lpp.

[56]      Ezergailis A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā. 1941−1944. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999, 87. lpp.

[57]      Stranga A. Ebreji un diktatūras Baltijā. (1926.−1940. gads). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Latvijas Universitātes Jūdaikas Studiju Centrs, 2000, 191. lpp.

[58]      Stranga. A. Ebreji un diktatūras Baltijā. (1926.−1940. gads). Rīga: SIA N.I.M.S., 1997, 73. lpp.

[59]       Ezergailis A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā. 1941−1944. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999, 91. lpp.

[60]             «Robeždatums, pēc kura ebreju bēgļi valstī vairs netika ielaisti, ir skaidri identificējams: tas ir 1938. gada 13. oktobris, tad Rīgā ar kuģi «Regīna» ieradās 77 ebreju bēgļi no Vīnes, bet Iekšlietu ministrija aizliedza viņiem izkāpt krastā un izdeva rīkojumu turpmāk ebreju bēgļus Latvijā neielaist», līdz ar to «Eiropā bija grūti nosaukt kaut vienu valsti, kura būtu konsekventi labvēlīga ebreju bēgļiem no Vācijas, vēlāk − no okupētās Austrijas un Čehoslovakijas. Tāda nebija un nevarēja būt arī Latvija. Lielākā vai mazākā mērā visas valstis aplūkoja ebreju bēgļu jautājumu kā negaidīti radušos jaunu, apgrūtinošu un pat kaitinošu problēmu jau tā ārpolitiski un iekšpolitiski sarežģītajā 30. gadu otrajā pusē. [..] Gaidīt no Latvijas principiāli atšķirīgu nostāju nozīmētu meklēt Latvijā izņēmumus, kuru, protams, nebija. Vēl mazāks pamats būtu piešķirt [K.] Ulmaņa attiecībām ar [M.] Dubinu īpašu piekrāsu, kura it kā būtu varējusi būtiski ietekmēt pat bēgļu uzņemšanu Latvijā.» Sk. Stranga. A. Ebreji un diktatūras Baltijā. (1926.−1940. gads). Rīga: SIA N.I.M.S., 1997, 27., 77. lpp.

[61]      Stranga. A. Ebreji un diktatūras Baltijā. (1926.−1940. gads). Rīga: SIA N.I.M.S., 1997, 74. lpp.

[62]       Ezergailis A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā. 1941−1944. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999, 90. lpp.

[63]       Kā norāda A. Stranga ««draudzība» (iedomāta vai pat patiesa) ar vienu ebreju nevar tikt pacelta vispārinājuma līmenī − kā režīma kopējās pretebreju politikas simbols. Cita lieta, ka nekāda maģiska iespaida uz [K.] Ulmani [M.] Dubinam nebija. Nav šaubu, ka [M.] Dubins, izmantojot savu plašo paziņu loku, varēja veicināt kāda atsevišķa jautājuma labvēlīgāku atrisinājumu par labu kādam atsevišķam ebrejam – pilnīgā saskaņā ar konservatīvās, reliģiozās Agudat tradicionālo nostāju: lojālu attieksmi pret jebkuru valsts varu, personālo diplomātiju (attiecībās ar valsts ierēdņiem), privāto sakaru izmantošanu ebreju tiesību aizstāvēšanā. [..] cik tuvs [M.] Dubins bija [K.] Ulmanim, to reti kurš ierēdnis zināja, toties visi bija dzirdējuši par viņa «draudzību» ar [K.] Ulmani un acīmredzami ne katrs vēlējās pārbaudīt tās apjomu [..] [M.] Dubins nevarēja noteikt [K.] Ulmaņa politikas būtību vai pat to kaut cik jūtami ietekmēt. [..] tie pasākumi, kurus [K.] Ulmaņa režīms bija iecerējis pret ebreju minoritāti 1934.−1938. gadā, tika veikti, lai ko arī par tiem domātu [M.] Dubins. Savukārt, 1939.−1940. gadā viņa iespējas ietekmēt režīma politiku pret ebrejiem vairs nebija pat pieminēšanas vērtas.» Sk. Stranga. A. Ebreji un diktatūras Baltijā. (1926.−1940. gads). Rīga: SIA N.I.M.S., 1997, 74.−77. lpp.

[64]      Kā raksta A. Stranga «tieši 5. augustā, kad Latvija tika oficiāli inkorporēta Padomju Savienībā, sākās terors pret ebreju organizācijām: no labējiem cionistiem [..] tas drīz pārmetās uz citiem cionisma paveidiem, tikal kā uz ortodoksiem (M. Dubinu ieskaitot; pats ASV prezidents F[ranklins] D[elano] Rūzvelts iejaucās, M. Dubinu atbrīvoja no apcietinājuma, viņš varēja atstāt PSRS – viņš to noraidīja; Latvija jau bija nacistu okupēta, ebreji tika slaktēti, taču viņa cerība atgriezties Latvijā nekad nenomira: kamēr Latvijā būs dzīvs kaut viens ebrejs, es vēlēšos tur atgriezties; viņš tika no jauna apcietināts [..] un mira ieslodzījumā 1956. gadā) ». Sk. Stranga A. Ebreji un diktatūras Baltijā. (1926.−1940. gads). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Latvijas Universitātes Jūdaikas Studiju Centrs, 2000, 245.−246. lpp.

[65]      Latvijas Universitātes arhīvs. Fonda nr. 7427, Apr. nr. 13, Lietas nr. 1162, 8. lpp.

[66]      Otrs bija Prof. P. Minca brālis – Vladimirs Mincs. Sk.: Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1919–1939. II daļa. Mācības spēku biogrāfijas un bibliogrāfija. Rīga: Latvijas Universitāte, 1939, 27. lpp.

[67]      Horts P. B. Svešie elementi. Latvijas Universitātes latviešu un ebreju studentu demarkācija un konflikts (1919–1940) Rīga: Latvijas Arhīvi, 2004, Nr. 4, 26.–27. lpp. [59. – 60.] lpp.

[68]       Osipova, S. Latviešu juridiskās valodas attīstība pēc Pirmā pasaules kara. Grāmatā: Juridiskā zinātne, Nr.1, 2010, 94. lpp.

[69]      Sal. Osipova, S. Latviešu juridiskās valodas attīstība pēc Pirmā pasaules kara. Grāmatā: Juridiskā zinātne, Nr.1, 2010, 81.–100. lpp.

[70]      Krievu val. – ГУЛАГ − Главное управление исправительно-трудовых лагерей и колоний, tulk. – Labošanas darbu nometņu un koloniju galvenā pārvalde.

[71]      Latvijas ebreju kopiena: Vēsture, traģēdija, atdzimšana. Pieejams: Latvijas ebreju kopiena: Vēsture, traģēdija, atdzimšana [aplūkots 2020. gada 15. janvārī].

[72]      Stradiņš J. Totalitārie okupācijas režīmi pret Latvijas zinātni un akadēmiskajām aprindām (1940−1945). Latvijas Vēstnesis, 2003. gada 12. decembris. Nr. 176, 11. lpp. Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā. 1940.−1964. gadā. Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu 13. sējums. Sast. D. Ērglis. Rīga: Latvijas Vēstures institūts, 2004, 146. lpp.

[73]       Geto – Rietumeiropas vai Centrāleiropas pilsētas daļa, kurā viduslaikos un arī vēlāk nometināja pie noteiktas rases, reliģijas vai profesijas piederīgus iedzīvotājus (gk. ebrejus). Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 266. lpp. 1941. gada 18. augustā tika izdotas ieceltā reihskomisāra Ostalandes pārvaldīšanai Hinriha Lozes (1896−1964) «Pagaidu vadlīnijas par attieksmi pret žīdiem Ostlandes reihskomisariāta apgabalā», kurā bija noteikta Rīgas geto izveidošana, geto izveidošanas kārtība, kā arī sadzīves organizēšana geto. Rīgas geto tika izveidots 1941. gada 23. augustā. Taču, kā norāda A. Ezergailis, tad «Visa Latvija H. Lozes pakļautībā nonāca 1941.g. 1. septembrī, un tikai no tā laika Rīga geto organizēšana varēja sākties pa īstam.» 1941. gada 23. oktobrī tika izdoti divi rīkojumi: 1. «rīkojums par žīdu pārvietošanu uz geto – visiem Rīgas pilsētas robežās dzīvojošajiem žīdiem, kas vēl nav pārcēlušies uz geto, turp jāpārvietojas līdz 1941. gada 25. oktobrim plkst. 18.00. Šī rīkojuma neievērotājus visstingrāk sodīs.» un 2. «Rīkojums par geto ierīkošanu Rīgā un par attieksmēm pret žīdiem – Rīgā pastāv geto. To ierobežo Latgales, Vitebskas, Latgales, Žīdu, Lauvu, Lielā Kalna, Lazdonas, Katoļu, Jēkabpils un Lāčplēša iela. Geto atdala ar stiepļu žogu.» Sk. Ezergailis A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā. 1941−1944. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999, 387., 391., 393. lpp. Sk. arī Holokausta izpētes problēmas Latvijā. Starptautiskās konferences referāti. 2000. gada 16.−17. oktobris, Rīga un pētījumi par holokaustu Latvijā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 2. sējums. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2007.

[74]      Stradiņš J. Totalitārie okupācijas režīmi pret Latvijas zinātni un akadēmiskajām aprindām (1940−1945). Latvijas Vēstnesis, 2003. gada 12. decembris. Nr. 176, 11. lpp. Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā. 1940.−1964. gadā. Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu. 13. sējums. Sast. D. Ērglis. Rīga: Latvijas vēstures institūts, 2004, 146. lpp.

[75]      «Geto administrācija 1941.−1943. g. [..] Ārsti – Aufrehts («Ķelne»), Šlesers, Varšauers, Rancels, Levijs, Frankenbergs, Rotšilds, Jozefs, Javics, Ziks, Mincs; zobārsti – Šniclers, Veiss.» Sk. Ezergailis A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā. 1941−1944. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999, 411. lpp.

[76]      Žanis Lipke – Latvijā Otrā pasaules kara (1939−1945) laikā, sākot ar Vācu okupācijas sākumu 1941. gadā līdz pat tās beigām 1945. gadā, glābis ebrejus no kļūšanas par holokausta upuriem.

[77]       Personība un demokrātija. Metodisks līdzeklis Latvijas vēsturē. Aut.kol. Sast. J. Goldmanis. Rīga: Izdevniecība «N.I.M.S.», 2005, 58. lpp.

[78]       Turpat.

[79]       Turpat, 58.–59. lpp.

[80]      Sk. Valtere E. Ebreji – mediķi Latvijā (1918−1996): enciklopēdija. Rīga: Latvijas Medicīnas akadēmija, 1997.

Pati A. Vendeļ−Čerfasa norādīja, ka bija Prof. P. Minca radiniece, taču par viņas radniecību ar Mincu ģimeni tiek norādīta dažāda informācija. Vienā no saviem iesniegumiem A. Vendeļ−Čerfasa norādīja, ka Prof. P. Minca sieva H. Minca bija viņas tante un Edgars Mincs bija viņas brālēns (sk. Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Fonda nr. 1987, Apr. nr. 1., Lietas nr. 17150, 9. lpp.), citā savukārt A. Vendeļ−Čerfasa norādīja, ka ir H. Mincas audžumeita (sk. Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Fonda nr. 1987, Apr. nr. 1., Lietas nr. 17150, 52.−53., 56., 64. lpp.).

[81]       Bobe M. Ebreji Latvijā. Rīga: biedrība Šamir, 2006, 330. lpp.

[82]       Esesieši – no vācu val. Schutzstaffel jeb saīsinājumu SS – elitāras Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas iekšējās paramiltāra struktūras biedri.

[83]       Stradiņš J. Totalitārie okupācijas režīmi pret Latvijas zinātni un akadēmiskajām aprindām (1940−1945). Latvijas Vēstnesis, 2003. gada 12. decembris, Nr. 176, 11. lpp.

[84]      Die Toten. 1937−1945 Konzentrationslager Buchenwald. Pieejams: Die Toten. 1937−1945 Konzentrationslager Buchenwald [aplūkots 2020. gada 3. janvārī].

[85]       No izstādes «Savai valstij un savai tautai: Pauls Mincs − Latvijas valstsvīrs» materiāliem.

[86]      Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Fonda nr. 7354, Apr. nr. 1, Lieta nr. 545, 61. lpp.

[87]      Latvijas advokatūra. Zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu palīgi biogrāfijās. 1919−1945. Biogrāfiskā vārdnīca. Sast. Ē. Jēkabsons, V. Ščerbinskis, Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2007, 357. lpp.

[88]      Vestermanis M. Juden in Riga, Ein historischer Weweisen. Bremen: [b.i.], 1996, S. 29.

[89]      Ezergailis A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā. 1941−1944. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999, 241. lpp.

[90]      Turpat, 56. lpp.

[91]      Turpat, 272. lpp.

[92]       Dāvida zvaigzne – ebreju un jūdaisma simbols, kas sastāv no diviem kopā savienotiem trijstūriem, kuri veido sešstaru zvaigzni. Kopš 19. gs. Dāvida zvaigzne ir uzskatāma par ebreju simbolu. Holokausta laikā nacisti izmantoja Dāvida zīmi (pamatā dzeltenā krāsā) kā ebreju atpazīšanas metodi, piespiežot ebrejus šādu zīmi piespraust pie apģērba. Dāvida zīme. Pieejams: Dāvida zīme [aplūkots 2020. gada 21. janvārī].

[93]       Stigma – [gr. Stigma (stigmatos) − dūriens, rēta, zīme] – 1. iededzināta zīme (senāk – noziedznieka vai verga ādā); kauna, negoda zīme. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 747. lpp.

[94]      Bībele ar deiterokanoniskajām grāmatām. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2012, 22. psalms, 918. lpp.