Biroja Blogs

Frīdrihs Augusts fon Hajeks

17.06.2024.

Dr. iur. cand. Egons Rusanovs

2. raksts

Uzruna Frīdriha Augusta fon Hajeka grāmatas «Ceļš uz kalpību» atvēršanā

Paldies par pagodinājumu, ka tik prominentā sastāvā esam sapulcējušies uz Frīdriha Augusta fon Hajeka grāmatas «Ceļš uz kalpību» atvēršanas svinīgo brīdi. Tādēļ neesmu drošs, ka tieši es būtu tas piemērotākais runātājs, lai sniegtu labāko un precīzāko šīs grāmatas tiesībteorētisko, tiesībpolitsko un tiesībfilozofisko novērtējumu. Šī iemesla dēļ to es arī nedarīšu. Turklāt domāju, ka Frīdriha Augusta fon Hajeka «Ceļš uz kalpību» aizskar tik daudz sarežģītu (un arī šobrīd samilzušu) problēmu, ar tik tālejošām konsekvencēm to jebkuru risinājumu gadījumā un secīgi rosinātu tik daudz emocionālu diskusiju pat šeit klātesošo starpā, ka tas vienīgi varētu aizēnot mūsu šodienas nelielās, saviesīgās sanākšanas patieso mērķi – mierīgā, draudzīgā gaisotnē gluži vienkārši šo grāmatu atvērt, aprunāties un nedaudz iemalkot labu dzirkstošo vīnu. 

Tādēļ tradicionāli, kā līdzīgos grāmatu atvēršanas pasākumos, vēlētos vien ļoti īsi, pat «pusnopietni-puspajokam», burtiski dažos teikumos, pastāstīt par šīs grāmatas tulkojuma publicēšanas priekšvēstures pašu galveno faktu. Proti, kā notika mana pirmā tikšanās ar šo grāmatu.

Par to man ir jāpateicas nevienam citam, kā ļoti cienījamai profesorei Sanitai Osipovas kundzei, kura šobrīd jau tālajā 2013. gadā (man tikko uzsākot studijas doktorantūrā), bija to iekļāvusi «brīvprātīgi piespiedu kārtā» izlasāmās literatūras sarakstā. Un jāatzīst, ka tieši šī grāmata bija pēdējais piliens (kaut arī gandrīz sirmā vecumā), pilnīgai un neatgriezeniskai emocionālai saišu saraušanai ar manu «bērnišķīgā kreisuma» pagātni. Un par to (nekavējos to pavēstīt!) profesorei, jādomā, šodien ir jāuzņemas pilna «morālā un politiskā atbildība» sabiedrības priekšā…

Bet, ja nopietnāk, mani vienmēr ir fascinējušas grāmatas – pravietojumi.

Pravietojumi, kuri ir piepildījušies vai pat vēl piepildās, liecina arī par šādu grāmatu autoru briedumu un viedumu. Izcils režisors pat viduvēju lugu prot pārvērst mistērijā, kuras varā skatītājs, elpu aizrāvis, līdz pat pēdējam brīdim atrodas visas izrādes laikā. «Kas notiks tālāk?», viņš sev vaicā. «Kāds vēriens!», viņš klusībā izsaucas. «Ko mums patiesībā gribēja pavēstīt?», viņš domā. Bet kad aizveras priekškars, zālē vēl kādu brīdi valda absolūts klusums un tikai tad nogrand aplausu vētra… Ar labu grāmatu ir gluži tāpat. It kā pat pašsaprotamas atziņas materializējas dziļi personiskā pārdzīvojumā. Un piedzīvotā mistērija liek mums šādas grāmatas pārlasīt. Pat daudzas reizes. Kādēļ? Tādēļ, ka mistērijai neeksistē laiks. Tai nav pagātnes. Tā vienmēr ir turpināta tagadne. Un, ja tā turklāt vēl ir satraucoša, tad vēl jo vairāk tā ir reāla zīme, kuru ignorēt nedrīkst.

Savu uzrunu es vēlējos pabeigt ar eksperimentu. Nolasīt Jums fragmentu no paša Frīdriha Augusta fon Hajeka rakstītā priekšvārda viņa grāmatas pirmajam izdevumam 1944. gada 10. martā, aizstājot vārdus «ekonomists/ekonomika» ar vārdiem «jurists/tiesības/jurisprudence». Ieklausīsimies un pārdomāsim, vai tas ir vietā? Un ja ir, tad, iespējams, tā ir vēl viena zīme, kas pasaka: «šo grāmatu ir vērts lasīt.» Tā vienlaikus arī ir mana – pilnīgi godīga atbilde, kādēļ es iesaistījos Frīdriha Augusta fon Hajeka grāmatas tulkojuma veicināšanā un izdošanā Latvijā. Tieši šeit un tagad.

«Kaut arī šī ir politiska grāmata, esmu gluži drošs, ka tajā izklāstītās pārliecības nav manu personīgo interešu noteiktas. Neredzu nekādu iemeslu, kādēļ tāda veida sabiedrība, kas man šķiet vēlama, piedāvātu man lielākas priekšrocības nekā vairumam cilvēku manā valstī. Patiesībā [..] kolēģi man allaž atgādina, ka es kā [jurists] daudz nozīmīgāku vietu ieņemtu tajā sabiedrībā, kādai pretojos, ja vien, protams, es spētu pieņemt viņu uzskatus. Esmu tikpat drošs, ka šiem uzskatiem pretojos ne jau tādēļ, ka tie atšķirtos no tiem, ar kuriem esmu uzaudzis, jo tie ir tieši tie paši, ko es paudu jaunībā un kas noveda mani pie profesionāliem [jurisprudences] pētījumiem. Tiem, kas pēc mūsdienu modes katrā politiska uzskata paudumā meklē interešu motīvus varbūt atļaušos piebilst, ka man ir ļoti daudz iemeslu šo grāmatu nerakstīt un nepublicēt. Tā noteikti aizvainos daudzus, ar kuriem vēlos būt draudzīgās attiecībās; tā ir spiedusi mani atlikt darbu, kam jūtos daudz labāk kvalificēts un kas man ilgākā perspektīvā šķiet svarīgāks; un, galvenais, tas noteikti raisīs aizspriedumus pret manu akadēmiskāko darbu rezultātiem, uz kuriem es no visas sirds tiecos.

Ja, par spīti tam, šīs grāmatas rakstīšanu uzskatu par savu pienākumu, no kura izvairīties nedrīkstu, tad galvenais iemesls ir savdabīga un svarīga pašreizējo diskusiju par nākotnes [tiesību] politikas problēmām iezīme, par ko sabiedrība diez vai zina pietiekami daudz. Fakts ir tāds, ka vairumu [juristu] jau vairākus gadus ir iesūkusi [..] un apklusinājusi oficiālā pozīcija un tādēļ sabiedrisko domu par šīm problēmām satraucošā mērā nosaka amatieri un dīvaiņi, cilvēki, kas to dara naida vadīti vai iedzīvošanās nolūkos. Šādos apstākļos tiem, kam vēl ir laiks literārai darbībai, diez vai ir tiesības paturēt pie sevis tās bažas, kādas pašreizējām tendencēm jārada to daudzo prātos, kuri nespēj tās paust publiski, – kaut gan citādos apstākļos nacionālās politikas jautājumu apspriešanu es labprāt būtu atstājis to ziņā, kas šim uzdevumam ir gan vairāk pilnvaroti, gan augstāk kvalificēti.» [1]

Tāda ir atbilde. Šķiet, labāk pateikt nevar. Un visbeidzot – vēl viens Frīdriha Augusta fon Hajeka novēlējums no viņa grāmatas: «Ja gribam uzbūvēt labāku pasauli, mums vajag drosmi sākt no paša sākuma».

Paldies.

[1]          Skat. Hajeks F. Ceļš uz kalpību. Liepāja: Kodoka, 2022, 15.–16. lpp.