Biroja Blogs

26.06.2020.

Notiesājošā spriedumā jānorāda ne tikai apsvērumi, kas noveduši pie apsūdzētā vainīgumu apstiprinošas atbildes, bet arī faktisko apstākļu izklāsts, kas šādus apsvērumus apstiprina

Noziedzīgai darbībai jābūt tā aprakstītai, lai būtu skaidri redzams, ka starp rezultātu, kas sastāda normas pārkāpšanu, un tās personas darbību, kurai šī pārkāpšana pierēķināta, būtu cēloņsakarība.

Darbības faktiskais raksturs noteic apsūdzības priekšmetu, kur­pretim darbības juridiskais saturs noteic tikai tās kvalifikāciju un sodā­mību.

1647. tēze

Saskaņā ar Kriminālproc[esa] lik[uma] 765. p., tiesa, pārbaudījusi apsūdzības raksta slēdzienus un ņemdama vērā tiesas izmeklēšanā noskaidrotos lietas apstākļus, kā arī pusu mutisku sacīksti, ciktaļ tie attīsta, papildina vai pārgroza minētos slēdzienus, uzstāda sev jautājumu par apsūdzētā vainīgumu inkriminējamā viņam noziedzīgā nodarījumā. Šāds lietas būtību aptverošs jautājums jāsastāda nevis tajā noziedzīgā nodarījuma formulējumā, ar kādu tas apzīmēts attiecīgā Sodu likumā, bet pēc tiem faktiskiem apstākļiem, no kuriem sastādas apsūdzētā apspriežamā darbība, jo darbības faktiskais saturs noteic apsūdzības priekšmetu, kurpretim darbības juridiskais saturs noteic tikai tās kvalifikāciju un sodāmību. Dodot uz tādā kārtā formulēto jautājumu atbildi pēc savas pārliecības, kas, saskaņā ar Kriminālproc. tik. 779. p., dibināta uz visu lietas apstākļu apspriedumu viņu kopībā, tiesneši noteic apsūdzētā vainīgumu vai nevainīgumu un šo galīgo atzinumu tiesa liek par pamatu sprieduma būtībai, kuru atzīmē rezolūcijā (Kriminālproc. lik. 798. un 800 p. p.). Šo sprieduma būtību, dibinātu uz apsūdzības apsvērumu sakarā ar pierādījumiem un likumiem, jāatzīmē tiesas galīgā formā izgatavotā spriedumā (Kriminālproc. lik. 810. p.). Tādā kārtā, apvainojošā spriedumā, neatkarīgi no lietas apstākļiem, jāpieved netikvien apsvērumi, kas tiesnešus noveduši pie apsūdzētā vainīgumu apstiprinošas atbildes, bet arī tā noziedzīgā nodarījuma faktisko apstākļu noteikts aprādījums, kura izdarīšana ar tādu atbildi nodibināta, pie kam starp apsvērumiem, atbildi un slēdzienu, kas taisīts no atbildes, jabūt ciešam sakaram un pilnīgai saskaņai, jo pretējā gadījumā tiesnešu atbildi nevar atzīt par tādu viņu nelokāmas pārliecības izteiksmi, kas smelta nevis no kādiem atsevišķiem lietas apstākļiem, bet no šo apstākļu kopības, un kas izpaudusies noteiktā galaslēdzienā par apsūdzētā vainīgumu inkriminējamā viņam noziedzīga nodarījumā. Saskaņā ar Kriminālproc. lik. 765. p., jautājumi par apsūdzētā vainīgumu formulējami pēc faktiskām pazīmēm, no kurām sastādas likumīgais jēdziens par noziedzīgu nodarījumu pēc viņa subjekta, objekta un noziedzīgas darbības, pie kam starp jautājumiem un spriedumu vajaga būt tiešai saskaņai. Noziedzīgai darbībai jautājumā jābūt tā aprakstītai, lai būtu skaidri redzams, ka starp rezultātu, kurš sastāda normas pārkāpšanu, un tās personas darbību, kurai šī pārkāpšana pierēķināta, būtu cēloņsakarība. Priekš tā, lai no objektīvās puses konstruētu personas atbildību par rezultātu, ir nepieciešami, ka vainīgā darbība būtu viens no faktoriem, kas izsaukuši doto rezultātu viņa konkrētā veidā, un, tādā kārtā, no objektīvās puses personas atbildība par rezultātu ir pilnīgi pamatota, ja, domās izslēdzot personas darbību no rezultāta antecedentu kopības, rezultāts vai nu pavisam nebūtu iestājies, vai būtu iestājies citādā veidā. Par cēloņsakarības pārtraukšanu starp darbību un rezultātu var būt runa tikai tādā gadījumā, ja no subjekta nodomātais rezultāts iestājas caur tā sauc. «klātpienākušiem» apstākļiem, t. i. tādiem apstākļiem, kuri no subjekta nodomāto rezultātu izved citādā ceļā, nekā viņš to gribējis, un kuri nevis līdzdarbojas tam faktoram, kuru subjekts rezultāta sasniegšanas dēļ izsaucis ar savu darbību, bet stājās šī faktora vietā, – ciktāļ subjekts jau darbības brīdī nav rēķinājies ar šo klātpienākušo apstākļu iestāšanos kā rezultāta sasniegšanas līdzekli. Pārejot no šiem vispārējiem noteikumiem uz pārsūdzētā sprieduma caurskatīšanu, Senāts atrod, ka Tiesu Palāta likusi šā sprieduma būtībai par pamatu tiesnešu apstiprinošu atbildi uz jautājumu: «vai J. ir vainīga, ka, būdama par vecmāti, 1921. g. 19. janvārī uz L. pieprasījumu nodzinusi tai augli?» Šādu jautājuma formulējumu nevar atzīt par pareizu, jo augļa nogalināšana, kā zināmas darbības juridiskais apzīmējums, ir technisks termiņš, kurpretim apsūdzētai inkriminējamā darbība bij jāaprāda jautājumā pēc viņas faktiskā satura. Ievērojot to, ka Tiesu Palāta, atzīstot pēc uzstādītā jautājuma apsūdzēto J. par vainīgu L. miesas augļa nodzīšanā, nav nodibinājusi, kādu darbību apsūdzētā ir pie L. izdarījusi, vai augļa nodzīšana atradusēs cēloņsakarībā ar apsūdzētās darbību, resp. vai šī darbība bija tāda, kas konkrētos apstākļos izsaukusi augļa nogalināšanu, vai apsūdzētās darbība izdarīta ar nolūku augli nogalināt un vai auglis viņa nodzīšanas momentā ir bijis dzīvs, − kasācijas instancei nav iespējams pārbaudīt, ciktāļ ir pareizs apsūdzētās kasacijas sūdzībā pievestais aizrādījums, ka viņas nodarījumā nav Sodu lik. 466. p. paredzētā nozieguma sastāva.

(1922. g[ada] 28. nov[embra] spr[iedums] Jansons 1. Nr. 197.)

Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta spriedumu tēžu pilnīgs kopojums ar likumu un priekšmetu alfabētiskiem rādītājiem. Aptver laika posmu no 1919. g. līdz 1928. gada 31. decembrim.

Sast. Senāta virssekretārs Fridrich Kamradziuss. Autora izdevums. Rīga: Valters un Rapa, 1928, 756.–757. lpp.