Biroja Blogs

29.01.2021.

Nevainīguma pierādīšana?

Apsūdzētajam tiesā nav jāpierāda savs nevainīgums. No tā izriet, ka, ja apsūdzētais noliedz kāda fakta esamību, tiesai savā nolēmumā jāpamato pretējais, proti, pozitīvais fakts. 

2141.

Atzīstot, ka apsūdzētais nevarēja pierādīt sava apgalvojuma patiesīgumu, ka viņam nekas nebij zināms par viņa mājas dzīvokļos iedzīvojošo personu aiziešanu no dzīvokļiem, un uzliekot, tādā kārtā apsūdzētam pienākumu pierādīt savu nevainīgumu apsūdzībā pēc Sodu lik[uma] 266. panta, tiesa nepareizi sadalījusi pierādījumu nastu, jo, pretēji tiesas domām, nevis apsūdzētam bij jāpierāda, ka viņš nav zinājis par minēto apstākli, bet gan sūdzētājam vajadzēja pierādīt pretējo — pozitīvo apstākli, proti, ka apsūdzētam bij zināms par viņa mājas dzīvokļos iedzīvojošo personu aiziešanu no mājas un ka viņš tomēr nav izpildījis obligātorisko noteikumu prasījumu par šādu personu izrakstīšanu no mājas grāmatām. Sadalot, tādā kārtā, nepareizi pierādījumu nastu un uzliekot “onus probandi” apsūdzētam, Apgabaltiesa ir pārkāpusi Kriminālproc[esa] lik[uma] 152. p[antu], kāda pārkāpuma dēļ pārsūdzētais spriedums nav atstājams spēkā. 

(1930. g. 28.janvāra spriedums Pekas l[ietā] Nr.53)

Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta spriedumu tēžu pilnīgs kopojums ar likumu un priekšmetu alfabētiskiem rādītājiem. Aptver laikmetu no 1930. g. 15.marta līdz 1931. gada 15. septembrim. Sastādījis Senāta virssekretārs Fridrich Kamradziuss. Autora izdevums. Rīga: Valters un Rapa, 1930, 35. lpp.